uzmini nu …


atpakaļ pie darba rūtīm … kalt nepiepildītus dzīves plānus…

vairāk sapņoju nekā daru, bet kad daru, tad izdaru teju vai labi 😉

pašam ir tāda kā dzīves vienaldzība, lai gan saista teju viss uz šīs pasaules!

vēlos atrast brīvību, bet klusi vēlos nebūt viens

soli pa solim esmu tuvāk mērķim… un priecājos, ka kāda diena tomēr tiek nodzīvota ne bez iemesla.

jo tik daudz laika cilvēks eksistē un nepamana to kur atrodas, ar kopā dzīvo… kas viņam blakus… tāpēc brīžiem jo tīkami izjūtu pat klusumu, kuru daudzi nemaz nepamana…

Baudīt vēju… smiltis zem kājām… pat varžu kurkstēšana var sniegt gandarījumu!

Cenšos uzlādēt un uzlādēties pozitīvā noskaņā… patīk draudzība… mīlestība vēl joprojām ir kā noslēpums…
dzīves gudrība nav apgūta, bet nesēroju, jo ticu, ka visam savs laiks un iespēju vēl ir atliku likām…

sapņoju par laukiem… saimniecību, lai gan pats neesmu saimniekojis… bet sapnis ir … ir jābūt sapnim, jo tad soļi kļūst drošāki stingrāki … ja arī maldies, tad zini, ka priekšā ir uguntiņa, kas izvedīs no maldu jūga…

ne vienmēr tik drosmīgs, lai atklāti protestētu, bet iekšēji pārliecināts par patiesību… lai gan svārstīgi domu gājieni, tomēr neizsīkstoša kustība

bet šoreiz stagnācija… kārtējā liekā gaidīšana, kad gaidīšana neparedz kādu ieguvumu, bet riskēt nevēlos… nav paredzams iznākums…

labprāt sēstos velosipēdam mugurā un dotos uz Itālijas dienvidiem, lai gan doma par Itāliju ir tāds neveikls izdomājums… jo ceļš tāls vairāki tūkstoši kilometru… lielais skaitlis nedaudz mulsina… bet soli pa solim… kilometru pa kilometram… ritenis raiti ripo… te atkal pret kalnu… ne no vietas nekustas… jākāpj zemē un jāstumj…

bet mērķis ir viens … atkāpties nav kur… aiz muguras netīkami cilvēku stāvi… priekšā kalnu grēda… bet iespējams, ka aiz tās būs lēzens nobrauciens… un sirsnīgāki ļautiņi…

nekad jau neko nevar zināt… bet ja neizmēģināsi, tad arī maldīsies tādos kā sapņos neatminamos un neatspēkojamos maldos… ir jāizdara tas kas jādara un jālūko, kas no tā radīsies…

soli pa solim… mazliet… bet nenovēršami… cilvēks tuvojas… padari savu ceļu krāšņāku… satiec cilvēkus, apskati zemes… apgūsti valodas un citu tautu paražas…

agrāk nebija tāda dvesma… bet kad važas ir nokaltas… tad vairs tajās nevēlos būt… vēlos iet uz priekšu un neatgriezties moku kambarī…

jā, ir doma pagozēties saulītē… cik ilgi var nīkt tumsībā…

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s