11.-12.06.2011 : Jūrmala – Cesvaine – Gaiziņkalns – Koknese


Rīt biedri dosies velobraucienā: Cesvaine – Gaiziņkalns – Pļaviņas.

Protams, ka man arī gribās nokļūt uz šo pasākumu, bet maksāt par vilciena biļeti joprojām nav nekāda vēlēšanās jeb ieslēgts taupības režīms.

Maršruts Jūrmala – Cesvaine sanāk aptuveni 180km garš. Rēķinu: stndā var pievarēt 20 kilometrus, tātad tīri braukšanai nepieciešamas deviņas stundas…

Izplānoju braukt plkst 01:00 no Rīgas Statoil (Vanšu tilts). No mājām izbraucu ap 00:00 un iespējams kavējos kādas 5 minūtes. Izbraucu cauri Rīgai un pie Vangažiem jau gaismiņa aust. Pulkstenis pāri trijiem no rīta.

Pulksten 5 esmu Siguldā. Pēdējā pilsētas pieturā ieturos ar banānu un dzeramo. Tālāk Līgatne, Ieriķi. Ceļš Vaives rajonā vienkārši nebaudāms, asfaltam ielāps uz ielāpa, ik pa brīdim nolamājos un domāju, ko es te daru. Bet tomēr esmu ieņēmis galvā, ka jāaizbrauc līdz galam un turpinu savu avantūru.

Pēdējā lielā pietura pie Vecpiebalgas pagrieziena Bērzkrogā. Statoil, tualete, noskalojos, iegādājos karti un enerģijas šokolādītes, riekstiņus.

Pēc pagrieziena pieturā izpētu karti un atrodu zemes ceļu, kas ir taisnākais ceļš, jo nav jau garantijas, ka asfalts cauri Madonai būs labs. Tāpēc nolemju nemest līkumu, bet uzreiz braukt uz Cesvaini. Vēl līdz Taurenei asfalta segums ir baudāms, kādu brīdi pēc Vecpiebalgas pagrieziena sajūta, ka brauktu pa jaunu asfalta segumu.

Un tad pagrieziens uz zemes ceļu. Smuki pauguriņi augšā lejā, ar izbraukt, bet reizēm arī šajā posmā pasprūkt kāda lama. Un tad jau tuvojas Cesvaine. Asfalts.

Atrodu Cesvaines staciju. Uzpildu ūdeni no vietējā pumpīša. Novelku lieko un apguļos uz zemes nosnausties/atpūsties. Vēl pārdesmit minūtes līdz dīzelim. Ierados kādu pusstundu pirms vilciena. Īsti neiemiegu.

Dīzelis samazina ātrumu, izkāpj velobiedri un citi pasažieri. Sāku lēnām ģērbties, jūtu nogurumu. Bet velobrauciens jau tikai pašā sākumā. Velkos, nekur neskrienu. Braucam uz pili. Izstaigājām krustu šķērsu. Vēlāk aizbraucam uz vēl kādu apskates objektu. Tad jau braucam Madonas virzienā.

Kāda peldēšanās vieta, iebraucam un nopeldamies. Madona un pusdienu pauze. Iepirkšanās veikalā. Nākošā pietura Gaiziņkalns. Sadalamies divās grupās – vieni aizbrauc taisni, otri – pa kreisi. Arī tieku kreisajā grupiņā. Sākumā nekas, bet vēlāk tāds smilšains ceļš. Bet galu galā visi veiksmīgi atrodam mūsu pirtiņu un iekārtojamies. Vēl aizbraucam uz slaveno Lido muižu, arī pelde vietējā ezerā. Un tad vakariņas, pirtiņa, aliņš. Sarunas teju līdz rītam, tad neguļ-grupiņa dodas Gaiziņā uz skatu torni.

Gaiziņkalna tornis.

Gaiziņkalna tornis.

Pats saimnieks teic, ka tornī jāuzkāpj, lai gan nav atļauts. Uzkāpjam. Sagaidām saullēktu – rītu tornī… Tad seko otras dienas stāsts ar Mārcienas muižas apmeklējumu un Liepkalnu labumu baudīšanu un peldi pie vikingu kuģa. Tālāk lemju doties mājup paša spēkiem, bet manu plāns tiek izjaukts, jo riepa iegūst apšaubāmu reputāciju.

Salāpu riepu ar kartona gabaliņu un no ārpuses savelku ar savilcējiem. Atgriežos Koknesē. Un tieku uz to pašu vilcienu, ar kuru velobiedri no Pļaviņām brauc. Svētdiena. Visi brauc uz Rīgu. Stāvu pēdējā vagona tamburā. Kad kādam vajag aiziet kājām, tad kaut kā jāizgrozās, lai palaistu.  Tad dzērušu vīru sarunas. Tad viens nelaimīgais, kas vairs netiek tur kur kājām staigā, izgāž savas dusmas uz mani.

Un tad vēl jautājiet, kāpēc nebraucu ar vilcienu!? Tur tak ir cilvēki…

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s