02.-03.07.2011 : The perfect day (2x)


Veidojot šo rakstu neatceros, par ko tik ļoti biju sajūsmināts, ka abas nedēļas nogales dienas bijušas lieliskas…

Šoreiz stāsts ir par Rudītes organizēto spoku braucienu Latvijas dienvidos. Spoku brauciens tāpēc, ka pirmās dienas galamērķis – Blakenfeldes muiža un tās spoku stāsti.

Rīts sākas agri. Apmēram pēc 05:00 izbraucu no mājām uz pirmo tikšanās vietu – Liedags, pretī Slokas dz.stacijai. Stundas laikā arī esmu tikšanās vietā, kur mani jau gaida Pēteris. Pīppauze.

Uzsākam ceļu, laika tā kā pietiek, varam nesteidzoties sasniegt maršruta sākuma punktu = Jelgava. Ripo labi, pretvēja praktiski nav. Pie tilta uz Liepājas šosejas pār Lielupei pie Kalnciema nokāpjam no velosipēdiem un pārejam soļos. Ienāk prātā uzkāpt uz tilta konstrukcijām.

Velosipēdus atstājam droši, jo pat automašīnas šajā rīta stundā brauc salīdzinoši maz. Upē kāds vīrs no laivas ķer zivis, citi divi ar motolaivu vizinās un mēģina noķert zivi ar vizuli.

Uzkāpjam. Neesmu radis staigāt pa tādām konstrukcijām, tamdēļ eju uzmanīgi un ar īpašu piesardzību. Pēteris gan, ja vien svilpotu, ietu svilpodams, jo pieradis pie augstumiem un šauriem “ceļiem”. Uztaisam pāris fotogrāfijas, vēl viena pīppauze, saucas ieelpojam svaigu gaisu un tad jau kāpjam zemē.

Esam gatavi doties tālāk, līdz tilta beigās pamanu kādu “raganas” mājiņu – ēku uz vienas kājas. Ienāk prātā doma, ka vajag tur tik augšā. Piestumju apakšā velosipēdu, uz kuru pakāpjoties var aizsniegt mājeles pamatus – balkonu. Neliela vingrošana un jau esmu augšā. Top vēl viena fotogrāfija. Tad tik lejā un ceļā.

Paskatamies pulkstenī, parēķinām un izdomājam, ka vēl varam uzspēt līdz noteiktajam tikšanās laikam. Tālāk vien ceļš, ceļš, Kalnciema skola, Vītoliņi, Rīgas ielas krustojums, Lielupes tilts, trupu šurpu un jau Jelgavas dzelzceļa stacija.

Ierodamies ļoti laicīgi, jo tikko kā pienācis vilciens un visi vēl nav atstājuši peronu. Tad pie stacijas priekšā visi sāk pulcēties uz kopbildi. Daudz gan dalībnieku, cik bija pēc skaita. Apmēram trīs desmiti.

Un tad visi kopā te mierīgi, te raiti dodās uz priekšu. Tiek izbraukātas neredzētas takas. Caurbraucam arī Bausku, Pilsrundāli, Eleju – pēdējais veikala apmeklējums. Un jau ar saules rietu ierodamies Blakenfeldes muižā. Saimnieki bija sarūpējuši zupu, kas pēc garā dienas brauciena dikti gāja pie sirds.

Izstaigāju muižas pirmo stāvu. Ir daudz vietas, kur nomesties horizontāli un aizvērt acis. Bet apartamentu cenas nesaista jeb negribās tērēt kabatas naudu, kas tērējama pusdienām. Un tā kā par telts vietām arī plēšs naudiņas par katru gulētāju nevis telti kopumā, tad tie kam teltis lemj atrast kādu nakstmītni pie kādas ūdenstilpnes.

Ābolu Jānim tikai guļammaiss, bet man kā parasti nekā nav līdz (mājās arī nav). Dodamies uz Siļķu ezeru/dīķi. Protams, ezers/dīķis sen jau aizlidojis, iespējams vien siļķes tiek barotas cūciņām. Apmetamies blakus upei/kanālam kādā meža ielokā.

Jau pa tumsu biedri saceļ teltis. Kamēr nav ko darīt, uztaisu ugunskura vietu un sāku kurināt. Malkas visapkārt pietiekoši daudz un tālu arī nav jāiet pakaļ. Tā mēs sēžam pie ugunskura, cepam desiņas, dzeram un gatavojamies nakts mieram.

Ap pusnakti iegriežas tāds specīgāks vējelis… rodas aizdoma, ka varētu naktī līt. Tas manī rada bažas, jāmeklē patvērums, jo šī nakts jāpavada zem atklātas debess.  Izdomājām uzmeistarot patvērumu. Ar Jāņa un Ērika palīdzību īsā laikā top tāds kā patvērums. Kur arī pavadu šo nakti.

Guļu uz zemes bez paklājiņa, bez miega maisa. Jānis Ā. koka otrā pusē, palicis zem galvas guļammaisu, jau silti čuč. Vēl paskatu ugunskuru, piemetu kādu sausu zaru, tad siltāk. Un iemiegu.

Agrs rīts. Pamostos. Ugunskura vietā vien dūmi. Saprotu, ka gulēt tālāk nav vērts, nav jau arī siltas sedziņas, kurā ietīties. Pieceļos, izstaipos, atrodu pāris sausus zarus un iepūšu pelnos. Atgūstu uguni un turpinu pienest un piemest kurināmo. Uguns jau labi kurējas, varu arī attiet nostāk.

Bērnībā vecmāmiņa lasīja čiekurus – iekuram. Padomāju un arī sāku lasīt čiekurus. Lasu labu laiku, maisiņš jau pusē. Tad atgriežos nometnē. Jānis Ā. tikko kā pamodies. Laiks būtu arī pārējos modināt. Čiekurs pie čiekura un nolīst čiekuru lietus pār biedru teltīm.

Kāds pamostas un izlien ārā, kāds turpina gulēt. Kādu aiz rokām jāizvelk no telts. Ņemam armijas katliņu un vāram ūdeni. Biedriem ir kafija un cukurs. Pēterim sasmērētas siermaizītes, kuras ļoti ērti iekārtojas katliņa vāciņā un turpat ugunskurā tiek apsildītas/apcepinātas. Brokastis ir ļoti gardas.

Pamazām tiek novāktas teltis, nodzēsts ugunskurs un piesēsts pirms došanās ceļā.

Mežā gulētāji.

Mežā gulētāji.

Izbraucam uz īstā ceļa un pirmajā apdzīvotā vietā atrodam aku, no kuras ņemam ūdeni pudelīšu uzpildīšanai, un apmazgājamies, lai možāks gars.

Vēl priekšnesums vietējiem iedzīvotājiem un velobiedriem, kas ar spokiem sadraudzējušies. Lai gan teica, ka spoku teicēji tādi nekādi, laikam paši tos spokus nemaz neesot redzējuši. Bet bijusi ļoti interesanta iepazīšanās – “Veloprieks” īpašā tradīcija.

Tālāk braucam visi kopā. Kāda pauze Augstkalnē, Rudīte ved mūs pāri robežai uz Žagare. Tāda neliela vairāk vai mazāk sakopta pilsētiņa ar interesantu ūdens-kritumu, katliņu – vāciņu mājeli un skaistu iekoptu peldvietu. Pirmo reizi Lietuvā un ar velosipēdu, un bez pases 🙂

Ceļš ved cauri Tērvetei, kur pavadām brīvi kādu stundu bez uzraudzības, uz Jelgavu. Pusceļā pārsteidz mūs stiprs lietus, kādu tā daļu pārlaižam Zaļenieku muižas/pils parka lapenē. Lietus nedaudz pierimst un steidzam noķert vilcienu uz Rīgu. Visi veiksmīgi tiek uz vilcienu. Vien Guntars paliek, sagaida savu “kaimiņu”, tālāk jau kopā jāgaida nākošais vilciens.

Pulkstens vēl nav desmit vakarā, stāvam zem kāda jumtiņa. Pēteris arī ir ar mieru doties mājās paša spēkiem. Tad nu dodamies. Lietus pie Kalnciema skolas jau bija pārstājis. Apēdam, kas ēdams, lai lieks smagums somās nav jāved. Vēl apskatāmies vai ir kāds komentārs domubiedru diskusijās.

Protams, kāds komentārs par šo braucienu jau ir. Sagurums jūtams, pat grūti uzkāpt uz velosipēda lai turpinātu ceļu, bet mājās jānokļūst. Pēc Liepājas šosejas pusceļā līdz Ventspils šosejai pārejam soļos. Jāatpūšas no sēdēšanas un stūres turēšanas. Pēteris pamana jāņtārpiņu, nobildē. Ejam vēl kādu brīdi uz priekšu. Tad atkal braucam.

Jau Kūdra cauri, tuvojamies Kuršiem. Uzmodinām pārdevēju un palūdzam saliet kafijas krūzītes. Dzeram kafiju, velkam dūmu un spēlējam ermoņikas.

Vēl nedaudz pabraucam uz priekšu, riepu serviss, te dzelzceļa pāreja. Vēl viens dūms un atvadāmies. Vēl stunda ar minūtēm un esmu mājās. Sajūtas un emocijas – brīnišķīgs piepildīts brauciens.  Lidoju… un top galerijas nosaukums the Perfect day (2x) – divreiz/dubultā…

Lai labi ripo 😉

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s