14.jūlijs. sestdiena – ceļā uz Liepāju


Dienas plāns ir skaidrs, ceļš ved uz Liepāju. Vakar bija doma šodien agri no rīta uz Liepāju doties ar stopiem, bet kā jau ierasts viņš nezināja, ka aizkavēsies. Visu laiku kāds vakars ievelkas par ilgu.

Ceļš ir tāls, tāpēc no rīta kārtīgi jāiestiprinās. Kamēr brokastis pagatavotas un ceļa soma sakrāmēta, tikmēr pulkstenis jau apstājies uz vieniem pusdienlaikā. Kājās uzvelku kedas (kedas) un dodos uz staciju.

Stacijā esmu ļoti laicīgi, piecas minūtes pirms vilciena attiešanas. Izrādās šis vilciens Priedainē, Babītē un Depo nepietur. Ātri esmu Rīgā un dodos uz autobusa pieturu. Vēl vakar biju sagatavojis autobusu sarakstu, norakstīju internetu uz lapiņas. Jo telefonā internetu neizmanatoju.

Kasē nosaucu mērķi un attiešanas laiku un prasu vai vēl ir vietas. Vairāk par 3stundām stāvēt kājās nebūtu patīkami. Ir brīvas. Paņemu vienu biļeti vienam galam.

Autobuss atties pēc 30 minūtēm, ir laiks aiziet uz Maximu centrāltirgū. Ceļā vēl naudas prasītājs grib nopelnīt, bet esmu “tukšā”.

Veikalā tiek iepirkta Pergale šokolādes tāfelīte un konfektes “Vēzīši”, un trīs banāni.

Laicīgi ierodos pie 3.platformas, kur 14:55 jāizbrauc Liepājas autobusam. Pienāk autobuss, vispirms piekrāmē bagāžas nodalījumu, vieta pietiktu arī vairākiem velosipēdīem.

Autobusā tāds karstums, ka liekas, ka labāk būtu braucis ar velosipēdu! Bet mazliet jāpaciešas. Saldus autoosta, pasažieri arī izkāpj, šoferim jautāju pēc cik minūtēm izbraucam, atbild 17:00. Ej un uzmini pēc kura pulksteņa to laiku skatīt.

Izstaipos un atgriežos autobusā, labāk paciest neērto aprīkojumu, mekā palikt bez transporta. Izbraucam no autoostas. kad pēkšņi pamanām, ka viens pasažieris skrien no sāniem un vicina rokas. Izrādās, tas ir mūsu autobusa pasažieris. Pēc tam iedomājos, varbūt vēl kāds ir kur palicis. Bet tad šīs domas atmetu, baudu kas aiz loga.

Vēl neliela pauze pie Skrundas autoostas, iekāpj kāds vīrs un izvēlas apsēsties tieši man blakus. Viņš noteikti līdz Liepājai aibrauca ātrāk par mani, jo visu ceļu gulēja, tik īsi pirms Liepājas pamodās un sāka kontaktēt ar šefpavāru, lai gādā vakariņas.

Padomāju – par vakariņām nav ko sapņot! Iebraucam Liepājas autoostā, izkāpj viss autobuss un pats arī izkāpju. Skatos pa labi, pa kreisi – nav ne mazākās jausmas uz kuru pusi jādodas.

Ieeju autoostas ēkā, izrādās – tā tak ir dzelzceļa stacija. Nezinu kā agrāk tur bijis, bet šobrīd izskatās tāds kā staciju krustojums. Tā jau ērti – ar autobusu atbrauc uz staciju, vai otrādi – no vilciena tieši var tikt uz autobusu.

Šogad vienu reizi jau būts Liepāja, tā teikt darba brauciena ietvaros. Uzkāpju uz gājēju pārejas pār dzelzceļu, bet tad rodas nojauta, ka jākāpj atpakaļ un aptuvens virziens uz centru.

Tur pat arī tramvaja galapunkts. Stāv tramvajs, kučiere runā pa telefonu un pūtina motoru. Tramvaja pietura, daži cilvēki gaida tramvaju. Nolemju negaidīt, bet uz pilsētas centru doties kājām. Pulkstenis ir nedaudz pirms septiņiem vakarā.

Nonāku kādā krustojumā, kur labā pusē rādās interesanta ieliņa. Maršruts atkarīgs tikai no manis un neviens neiebilst – nogriežos pa labi. Izrādās šī ievērības cienīgā iela nes nopietnu nosaukumu – 1905.gada iela. Var atrast kur piesiet aci, katrā ziņā ir ko redzēt. Bērni gan nav mācīti sveicināt vecākus cilvēkus, bet arī pats ar to neaizraujos;)

Iznāku uz Raiņa ielas. Labā pusē dzelzceļš ciet, brauc cisternu sastāvs, pāreju ielas otrā pusē un dodos pa kreisi. Kādā sabiedriskā autobusa pieturā atrodu, kur atrodos un kur tālāk jādodas, tur tāda Liepājas shēma ar ielu nosaukumiem un transportu maršrutiem. Īpaši noderīga lieta, ja esi apmaldījies pilsētā;)

Nonāku pie Tirdzniecības kanāla, pāri tiltam labā pusē ir Biznesa inkubators, viesnīca un restorāns. Tālāk kanāla promenāde, Fountaine – hamburgeri un steika māja, kanāla malā joprojām ievērojms kuģis “Rūsiņš”. Ievērojams tāpēc, ka mums kaimiņu arī sauc par Rūsiņu:D

Patiesībā meklēju 1.roka kafejnīcu. Bet vai tad var tāpat to atrast? Man pat nav adreses, nekādu norāžu/aizdomu par iespējamo atrašanās vietu. Vēl padomāju, ka darba brauciena laikā kolēģes runāja par šo kafejnīcu un bija aizgājušas līdz tai, tai pat laikā ar citu kolēģi gājām skatīt jūru.

Ko iesākt? Galvenais nekrist panikā, dodos uz Rimi veikalu. Jāapgādā sevi ar visu ko un tad jau redzēs. Pa ceļam ievēroju brīvu taksi, uzrunāju šoferi, kurš man izskaidro kā nokļūt līdz 1.roka kafejnīcai.

Iebraucot Liepājā debesis bija tādas nestabilas saulainas un mākoņainas, bet tagad saulītes palicis arvien mazāk un sāka nedaudz smidzināt.

Nolemju vispirms doties izņemt numuru, un tad atgriezties uz Rimi. Smidzina, atceros, ka pie somas pielipināju naģeni, tad aplieku to ap galvu un vairs nejūt. Vien krekls tāds dikti plāniņš, jūt mitrumu. Bet jau veiksmīgi esmu nokļuvis līdz roka kafejnīcai.

Mūzika tāda, ka iekšā iet negribās, vienkārši man par skaļu. Bet jāiet, jāizdara, kas darāms. Atrodu reģistrēšanās stūrīti un saņemu savu aploksni. Ir numurs: Liepājas vēstules (2012 speciālizlaidums Sportam). To gan pāršķirstīju vilcienā, kad braucu mājās.

Ierodas ober-leitnants un piedāva ēdienkarti. Ārā joprojām nemīlīgs laiks un turpina smidiznāt un man taču jātiek pie makaronu ēdiena. Tāpēc atrodu makaronu sadaļu un pasūtu kaut kādu pastu.

Paiet kāds laiciņš kamēr pagatavo pastu, tikmēr rakstu savas skices dienasgrāmatai, lai gan tās netiek izmantotas. Atnes pastu, atnes arī galda piederumus. Ir dakšiņa un nazītis. Domāju… ko ar nazīti jādara?
Jo pastā ir makaroni – spagetti. Tad jau laikam var sadalīt mazākos gabaliņos, lai gan pats esmu pieradis uztīt uz dakšiņas, bet tīt karotē.

Bet neies jau prasīt karoti. Jāiztiek ar to kas ir. Tā lieta iet, var arī bez karotas tikt galā ar spagetti;) Bija garšīga tā pasta. Ober-leitnantam pasūtu rēķinu, atstāju uz galda pēc iespējas mazākas naudiņas, jo pie atlikuma tā arī netiku.

Redzēju, ka smidzināšana ir mitējusies, jāiet. Mērķis pludmale un pludmales kafejnīca. Pa dienu tur notika kādas aktivitātes, iespējams vakarā arī.

Turpinot ceļu ievēroju, ka lietus ir pierimis, bet debesis ir tā satumsušas, ka nu jau pavisam drīz līs kā pa Jāņiem. Nolēmu pludmalē (kur plānota nakšņošana) atgriezties vēlāk, bet tagad ātri aiziet uz Rimi, vēl tak veikalā neesmu bijis.

Meklēju smieklīgos lietus mētelīšus, bet atrodu pančo – arī pretlietus aizsargu. Tad vēl ātri pagatavojamo auzu pārslas putriņu (paredzēta brokastīs kādā Statoilā paņem un apliet kafijas krūzīti), paņemu arī saules puķu sēklas. Tā kā nakts solās būt ne tik rožaina, tad iepērku arī tabaku.

Izeju no Rimi, lietus jau sācies. Vēl tāds atturīgs un to pančo tik ātri negribās vilkt mugurā. Esmu ievērojis dažādas ieliņas, variēju, eju īsāko ceļu, vēl kāds pāris uzrunā un jautā vai tur var iziet. Saku, ka tūlīt, tūlīt uzzināšu, lai gan vajadzētu būt caurejai. Un tiešām ceļš ir brīvs…

Vēl nogriežu pa īsāko ceļu, bet tagad jau lietus pieņemas spēkā. Apstājos kādā nišā un uzvelku pančo, vari mani saukt pančo-pans:D Nu tad jāmēģina, eju zem lietus, jā augšdaļa pilnīgi nosegta un sausa, vien kedas paliek mitras, gan lietus, gan šļakatas un peļķes. Jānogaida vēl kāds brīdis, varbūt pārstās līt, lai gan izskatās ka nē.

Lai pludmale mani pagaida. Visu laiku bija doma, ka vajag piezvanīt Lindai, bet tā kā zināju, ka viņai gaidāms ceļotājs, tad negribēju lieki traucēt, lai gan bija teikts, ka varu sazināties un ja ceļotājs gribēs, tad centrā kaut kur satikties.

Pulkstens jau rāda vairāk kā 22 un tomēr nolemju uzvanīt. Zvanu. Skaņa telefona klausulē liecina, ka tiek izsaukts otrs telefons, bet vai telefons atstāts mājās, izdomāju vairākas iespējas, kur telefons palicis. Jāliek nost klausule, te atskan Lindas balss.

Stādos priekšā: “esmu Edgars no Jūrmalas”. Linda atpazīst, saka: “Jā nepazīstams numurs”:D
Jautāju vai viņa ar ceļotāju būtu kur centrā, pēc kā uzzinu, ka ceļotājs vēl nav devis par sevi ziņu un visticamāk, ka arī nedos. Linda vēl pajautā, kur plānoju palikt, atbildu, ka zem egles vai pludmalē uz soliņa.
Tāds variants tiek izslēgts un tieku uzaicināts ciemos.

Grūti izskaidrot, protams, prieks, ka nebūs jāsēž slapjā peļķē un jāižņaudz slapjās zeķes. Tā vienkārši iekrita un viss notikās. Jāsaka paldies sargeņģeļiem – runā, ka tādi esot;)

nu jau pēc 23 esam mājās, dzeru siltu tēju un stāstu savu ašo 5dienas ideju, rādu izsniegto numuru un visu kas aploksnē un pārrunājam savu pieredzi ar ceļotāju izmitināšanu un ceļošanu.

Ārā plosās pērkona negaiss, vējš neaprakstāms un jūras šalkoņa/bangas/dūkšana/rēkšana skaidri sadzirdama. Arī Princis šodien pa istabu dzīvosies, lietus lāses izdzīts no āra rezidences.
Tad nu viens otram sargāsim miegu.
Virtuves logs puspievērts, šīs skaņas nevar salīdzināt ar varžu kurkstēšanu Buļļciemā, ik pa laikam pamostos, bet labi, jo varu regulēt temperatūru… te noraušu, te atkal uzraušu silto segu…

Šeit ir noteikti labāk un sausāk un drošāk, neka tur melnajā makonī un lietū…
Šoreiz tiešām arī pats gribu izgulēties…

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s