15.jūlijs. Svētdiena. Liepājas pusmaratons


plkst 8:30, rīta junda.

Brokastīs auzu pārslu putra, tiek lietotas arī vārītas olas un divas melnās maizītes. Maltā kafija ar pienu un cukuru par kādreiz bijušām cukurfabrikām.

Neliela steiga pirms došanās ceļā, atmiņu klades pieraksti un dīvāna sērfotāja iemūžināšana procesā.
Liels paldies namamātei Lindai. (Negribu pat filozofēt kā būtu pārlaidis negaisu zem elges).
Atvadas un sāku virzīties uz Liepājas pusmaratona starta zonu.

Vēl trīs stundas līdz startam.

Jāuzpīpē. Ar domu, tagad tikai vienu – drosmei, un tad jau pēc maratona varēs atvilk grožus vaļīgāk.
Eju gar kāpām pa veloceliņu, kas kā cilvēki runā esot pat līdz Lietuvas robežai, to vēl derētu pārbaudīt, nākošreiz jābrauc ar velosipēdu.

Pēc kādas pustundas vai ātrāk esmu start zonā… cilvēki jau sanākuši. Pirmie bērnu starti.
Pavisam nejauši satieku kursa biedreni Margitu, labi, ka izdodas atpazīt, kur tas laiks, kad pēdējo reizi tikāmies. Reizēm jau vienkārši skatos uz cilvēkiem un domāju, vai tik kādu kur neesmu iepriekš redzējis un sarunājies. Bet visi citi ir sveši.

Iecienīts ir Gagarina KHL kauss, ko sarūpējuši spēcīgi vīri Znaroks un Vītoliņš. Iestājos rindā un arī tieku pie bildes ar kausu.

Vai nu neliels stress vai kā, bet vēl tiek iedzītas trīs zārka naglas.

Plkstens ap 12, jāatbrīvojas no mugursomas mantu glabātuvē. Atkal rinda. Kamēr gaidu savu kārtu, attopos, ka jāizņem dalībnieka numurs un čips, kurš nepieciešams laika fiksēšanai.

Satieku arī māsas draudzeni Ilona, arī Andri atpazīstu. Andris skries mazo distanci, bet par Ilonu nav skaidrības. To varēs izpētīt pēc rezultātu tabulām.

Mērķis ir iekļauties noteiktajā laika limitā, kamēr tiks apturēta satiksme, lai varētu veikt trasi bez nevajadzīgām domām. Laika limits ir trīs stundas, paceļu sev latiņu līdz divām stundām un piecdesmit piecām minūtēm.

Šoreiz rinda pie tualetēm, līdz startam atlikušas vien pāris minūtes. Paspēju un ieņemu vietu starta koridorī.

Atskan šāviens un … nekas nenotiek, uz priekšu jau netiek, jāpagaida kamēr priekšējie aizskries.
Kāds mirklis un pamazām sāk kustēties priekšējie, bet soļiem. Vēl kāds mirklis un jau visi pāriet skriešanā.

Startēju no beigām, kā nekā šis ir mans pirmais pusmaratons, šogad ir bijuši trīs skrējieni – katrs 6-7kilometrus garš, gan pāris mēnešus iepriekš, un nedēļas vidū veicu gan skrienot, gan ejot 6,9 kilometru distanci pavadot Ingu Magnēta 44.posmā lielupē.
Ar Aivaru jau pārrunājām, ka man jātur apmēram tāds pats temps, kad skrējām tos 6-7 kilometrus un tad jau varēšu iekļauties sev vēlamajā laikā.

Vēl kāds mirklis un man paiet garām divi nūjotāji. Padomāju, ka vairāk atpalikt nedrīkstu un tad iekārtojos tā, lai turētos šiem diviem aizmugurē. Pirmais nūjotājs vīrietis, gan visu laiku pamazām, bet pavisam noteikti attālinās. Otrs nūjotājs, pareizāk jāsaka nūjotāja, tiek turēta pāris soļu attālumā.

Nūjošanas skaņas – nūju atsitiens pret asfaltu vai bruģi man dod tādu kā ritmu un varu paskriet. Vienu brīdi pieskrienu blakus un prasu cik ātri viņa nūjo, uz ko saņemu atbildi par 8 līdz 9 kilometriem stundā. Teorētiski varētu skriet lēnāk, bet vienam skriet būtu grūtāk (tā pieņemu un tā arī ir).

Tiek pieveikts pirmais aplis un palieku viens otrajā aplī, jo nūjotājiem tikai viens aplis un jau dodas uz finišu.
Līdz šim šī ir bijusi mana lielākā distance, ko iepriekš esmu veicis – 7 kilometri. Sākas nezināmais. Pagaidām kājas strādā labi, krampis nav savilkt, ikri vēl nav piedzīti, elpoju normāli.
Visu laiku sekoju, lai kājas strādātu labi, jo ja piedzīsies, tad līdz finišam netikšu, bet man galvenais ir tikt līdz galam.
Uzmanīgi veicu otro apli. Dzeršanas punktos ņemu divas glāzītes, vienu dzeru, otru leju uz galvas, un ja pirmajā vēl kas palicis, tad arī tās saturu izleju uz galvas.
Nav karsts, bet esmu kaut kur dzirdējis, ka tā dara un redzējis, ka tā dara citi, vienkārši sekoju piemēram.

Un tiešām pēc šiem punktiem ir tāds kā neliels uzmundrinājums. Kad otrajā aplī tuvojos pirmajam kontrolpunktam, ievēroju, ka esmu panācis kādu pusmaratona skrējeju. Spēcīgākie skrējēji ik pa brīdim paskrien garām.

Panāku šo kungu gados, un nedaudz parunājam, tālāk skrienam viņa tempā. Otrais aplis tiek noskriets, bet jūtama tāda dīvaina sajūta ausīs, kad ūdens iekļuvis peldoties. Pastāstu to savam ceļa biedram, uz ko viņš norāda, ka iespējams, man sakāpis galva asisnspiediens.

Jānoskrien, nevaru forsēt. Pulsometrs palika mājās, jo krāmejot somu, konstatēju, ka viņs nestrādā (baterija beigusies). Nav arī pulksteņa pēc kā varētu rēķināt cik minūtes skrienu kilometru. Varētu teikt, ka atvados no biedra un samazinu tempu.

Skrienot uz kontrolpunktu, redzu, ka ir vēl daži pusmaratona skrējēji, kuri pārgājuši soļos, bet viņus nenoķeru, jo pēc brīža spēkus saņēmuši pēdējie atkal skrien.
Varētu paskriet ātrāk, bet nav ne jausmas vai pietiktu spēka līdz galam, tāpēc neriskēju un turpinu lēno tempu.

Kādu kilometru vai 500 metrus līdz finišam, divi tempa turētāji (TT) ar baloniem, kuriem laiks 1h50min, piedāva mani eskortēt/pavadīt līdz finiša taisnei. Protams, ka piekrītu tādam piedāvājumam.
Viņiem gan temps ir nedaudz ātrāks, bet apziņa, ka finišs nav tālu, liek man sevi piespiest un turēties viņu tempā. Lielais paldies TT (1h50). Pēdējais dzeršanas punkts… ūdens un dzeltenā dzira… ja esmu teicis, ka neapstājos, tad būšu samelojies, jo šeit apstājos un grīļodamies izdzēru vairākas glāzītes un tad atkal uz priekšu…

Pēdējais līkums līdz finišam vien pārdesmit metru… ieslēdzu paātrinājumu un noskrienu līdz galam. Meitenes un medaļa par dalību Liepājas pusmaratonā. Medaļa gan smuka un pēc izmēriem varētu būt ērta, lai atkroķētu alus pudeles:D

Viss… beidzies.. noskriets mans pirmais pusmaratons, iedomājos, ka arī pēdējais. Paiet grūti, tikai tagad saņem tādas sajūtas, ka kājas nestrādā itin nemaz. Jūtami ikri un ceļgali.

Pūš auksts vējš, krekls un bikses pilnīgi slapjas. Auksti. Bet pirms došanās jūrā, jāpaēd putriņa.
Pieeju barošanas punktā… soreiz jau bez rindas tieku pie savas porcijas. Apēdu putru. Kaut kur redzu Laumu, kaut ko runāju, bet nu viss tā nosacīti, grīļojoties.

Viss… eju uz jūru peldēties. Tāds vējš… ka pludmales smiltis kājām ir kā smilšu strūkla… asi. Paeju nostāk no cilvēkiem, nometu drēbes un jūra iekšā. Fantastika… tādi viļņi un ūdens kā piens… ļoti silts, šobrīd siltākais ūdens kādā esmu peldējies.

Protams, no peldēšanās nekas nesanāk vienkārši iebrienu, padaudzos pa viļņiem un brienu ārā. Noslaukos dvielī un uzvelku sausās drēbes, uzvelku silto jaciņu.

Atgriežos starta zonā, lielākās tautas masas jau projām. Bet pamanu, ka Lauma un VSK noskrien vēl uz vietas. Apjautājos kā būtu ar vietu kādā auto uz Rīgu, jo ir tāda sajūta, ka līdz autoostai neaiziešu. Rādās, ka varētu būt vieta kādā auto, bet tad jābrauc uz pasēdēšanu pie Edgara.
Protams, piekrītu, jo būtu piekritis teju jebkuram variantam. Paldies, Lauma;)

Vēl iebraucam veikalā, ko nu kurais paņem, mans vienu alu un šokolādi.
Edgara pagalmā sabrauc daudz mašīnas. Lielajā istabā tiek sanesti kārumi, augļi un citi labumi. Nebiju plānojis ēst, jo vienkārši neko negribējās, vien dzert un šokolādi. Bet, kad ko piedāvāja, neatteicos. Valters nopircis divas kūkas, arī tieku pie kūkas gabaliņa.

Pirmie braucēji prom, man vēl nav īsti, kurā auto būs man vieta. Drošības pēc apjautājos vai nav brīva vieta. Bet diemžēl nē, šis auto jau pilns.

Turpinu vērot VSKnoskrien komandas biedrus un klausīties sarunas. Paiet ilgs laiks, līdz iestājas klusums. Tad arī pajautāju par auto. Izrādās vieta jau sarunāta Daces mašīnā. Tad nu pieņemu zināšanai, jāseko Dacei, lai bez manis neaizbrauc…

Vēl notiek šaudīšanās ar kādu šaujamrīku un patronām. Bet kad redzu, ka pašam jāskrien skatīties savs rezultāts, tad vienkārši nepiesakos uz šaudīšanos, jo paskriet nevarēšu.

Pienāk laiks un Dace pošas ceļā. Otras meitenes vārdu gan vairs nevaru atminēt, bet mašīnā esam kopā trīs cilvēki.
Saldū vēl kafijas pauze, nopērku Dacei šokolādi pie kafijas, jo nekādu atlīdzību par vešanu uz Rīgu no manis nepieņem. Labi, ka šokolādes tāfelīti nesmādē, citādi vispār justos ta pavisam neērti.

Ceļš, sarunas par skriešanu, ēšanu un visu ko citu. Rīgas apvadceļs. Jūrmalas šoseja. Kalnciema tilts pirms tam gājēju pāreja, te arī izkāpju, jo zinu ceļu uz Zasulauka staciju. Paldies, Dace!

Zasulauka stacijā konstatēju, ka līdz vilcienam vēl pusstunda… paiet arī šis laiks sprīdis. Pienāk vilciens, iekāpju, sēžu. Konduktore iespiež zīmodu, Lielupes dzelzceļa tilts, izkāpju.
Pedējie 3 kilometri, bet jau mierīgi soļojot…
Mājās 00:50. Ir vēl spēks pagatavot vakariņas, izmazgāt/izžaut drēbes un tad jau pie miera tā ap 03:00…

Tiešām tā piedalīšanās šādā pasākumā pavelk. Kad redzi savu rezultātu, zini/gribi pārliecināties vai vari uzlabot. Nav ne jausmas kad, bet iespējams tiekamies vēl kāda pusmaratonā:))

p.s. pēc rezultātiem, pat bez visiem rezultātiem finišēju pēdējais, tātad ir iespēja augt;)

Statistikai: 21km097metri, 2h31:14

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s