18.jūlijs – Tas pats Karlsons (jeb pēcdarba brauciens uz mājām)


18.jūlijs, plkst 17:00, beidzu darbu un dodos ripināt.
Bet tā kā līdz 20:00 vēl ir laiks, tad nolemju nedaudz pavizināties Jūrmalas apriņķī.

Katru darba dienu braucot mājās saista neliels asfalta ceļš, kurš ved pa kreisi. Tad nu šī ir tā reize noskaidrot, kur ved šis ceļš. Tā nedaudz ieaudzis nekopta vidē… mežš kāpj virsū, pa labu roku nevar redzēt, bet kreisajā pusē kāda pamesta 3stāvu ēka un palīgēkas. Pamesti/izpostīti īpašumi nav retums arī Jūrmalā.

Bet šoreiz ēku izpēte nav plānota un kaut kā netīk līst nezināmās vietās. Kad ēka paliek aiz muguras, tad arī ceļš faktiski beidzas… pie kapsētas. Ir mazie vārtiņi, tā teikt tukšums, kur iespējams agrāk ir bijuši vārtiņi. Caur Jaundubultu/Dubultu kapiem izbraucu pie Jaundubultu kapličas aizmugures.
Tālāk jau zināmas takas gar Jaundubultu dzelzceļa staciju uz vienu no prospektiem, šoreiz uz to, kas uz Slokas pusi. Prospektu veicu līdz pagriezienam uz Kāpu ielu, tālāk braucu pa to līdz galam – Vaivaru rehabilitācijas centram. Tālāk veloceliņš gar Nemo, sāk smidzināt, gar Latvijas Naftu, uzvelku lietus jaku un pastāvu zem kokiem.
Pārstāj smidzināt, bet ceļu turpinu nenovelkot jaku, jo Jaunķemeru – Lapmežciema virzienā tāda debess, kas neko labu nesola.
Nonāku pie norādes – kafejnīca “Kūriņš”. Darba dienā un vienam pašam ieturēt vakariņas šajā jaukajā iestādījumā tomēr man nepiederas, vēl jau nav mēneša gals saredzams un šādi tādi izdevumi arī paredzami. Tāpēc esmu pieticīgs un pabraucu garām šim krustojumam.
Izbraucu uz ielas, pēdējais Jūrmalas krustojums ar gaismu regulatoru, pie mazgāšanas “ceha” uzbraucu uz veloceliņa. Pamanu taku. Pabraucu garām, bet tad vēl viena sliede ved uz to pašu taku, nogriežu pa labi. Mežs, nedaudz slapja taka, bet viegli braucama. Taka iznāk uz vēl vienu mazo asfaltēto celiņu, kas iet garām kādai nepabeigtai, iespējams, padomju laikā celtaj ēkai.
Vienreiz jau esmu šeit bijis ar draugu, gribēju nelegāli šķērsot zogu, bet niknā suņu trijotne toreiz mani no tā atturēja. Tāpēc šoreiz i nemēģinu, bet ātrāk pabraucu garām, katram gadījumam. Kā saka, sargi vien pats sevi.
Celiņš atduras pret sētu, aiz kuras iespējams ir Jantarnij Bereg? vai kaut kas tamlīdzīgs, neizpētīju, bet nogriežos pa labi un izbraucu pludmalē. Sākotnēji ir normāli braucama piemale, bet vietām jābrauc gar pašu ūdens malu, tur vēl var.
Tālumā redzu skrējēju, bet kad jau grasos viņu panākt, pēdējais iebrien jūrā… droši vien peldēties. Jau iepriekš pie Talšu šosejas pretī skrēja viens skrējējs un tā neizsteiksmīgi uzsaucu “noskrien”.
Pēdējā laikā kaut kas nav lāgā 😀
Agrāk skrējēji bija kā skrējēji, man virsū neskrēja, bet šobrīd ir radusies zināma interese, kas skrien, no kurienes, vai pārstāv VSKnoskrien.
Pēdējā telts un betona celiņs uz kāpām. Pa labi ir restorāns “Neptūns”, pa kreisi kaut kas līdzīgs Bulduru glābšanas stacijai, tikai pamesta un laika zoba sagrauzta. Lai gan kāpnes no abiem galiem uz šo taisnstūra karkasu vēl tur manu svaru.
Šoreiz izmēģinu kāpnes, kas ir tālāk no asfalta ceļa uz jūru. Ticis līdz pusei, pamanu, ka tur kāds vīrs sēž uz matracim līdzīga priekšmeta un ēd vakariņas. Domāju griezties atpakaļ, bet tad nolemju neraustīties un pabeigt savu trepju kāpšanu.
Sveicinu vīru, kurš atsveicina. Bet tālākās sarunās neiesaistāmies. Katram sava rūpe. Paveros apkārt un lūkojos uz jūras pusi. Ja arī šī ir bijusi glābšanas stacija, tad tā vairs nebūtu funkcionāla, jo priekšā kāpu zonas zaraiņi aizsedz skatu uz jūru.
Varbūt tā patiesībā ir bijusi kāda vasaras kafejnīca. Savu zinātkāri esmu apmierinājis un dodos lejā. Atpakaļ uz asfalta neizeju, bet eju cauri mežam uz veloceliņu pie Talsu šosejas. Iznāku pirms autobusa pieturas “Pagrieziens uz Ķemeriem”. It kā varētu šķērsot ielu kājām, stumjot velosipēdu pie rokas, ko darīju mežā, bet tomēr drošāk/ātrāk ir kāpt tam mugurā un pārripināt.
Tālāk dodos Ķemeru virzienā. Pietura “VecSlocene”, sāk atkal smidiznāt un pēc brīža arī pieņemas spēkā. Pietura “Meža māja” – teju jau līst. Uzņemu tempu. Atrodu patvērumu pieturā pretī sēravotam Ķirzaciņa, Lai gan sākotnēji bija doma tieši pie Ķirzaciņas paslēpties akas betenītē (lasīt “lapenītē” no betona) 😉
Kāda sieva ar suņuku gaida autobusu. Pie Ķirzaciņas arī vairāki cilvēki knipsējas fotoaparāta rāmjos. Kam lietus sargi, tie dodas prom, pārējie nogaida, kad mitēsies lietus.
Ilgi nav jāgaida, un jaunieši dodas savās gaitās. Man steigties nav kur, tāpēc pasēžu vēl kādu brīdi. Bet tā kā nevar zināt, cik ilgi debesis būs sausas, tad arī dodos atceļā uz Kauguriem. Kājas vēl sausas, peļķēm cauri nav jābrauc. Ātri vien nokļūstu Kauguros.
Vēl ir laiks. Tātad savlaicīgi, lai vēlāk nebūtu jātērē dārgais laiks, izstaigāju Kauguru pavisam mazo Maximu. Veidoju krājumus kafijas pauzei.
Vēl neliels līkums Kauguros, kad atkal sāk līt. Vajag – tātad jābrauc uz Slokas staciju. Darīts. Pastāvu zem jumtiņa, pāriet lietus.
Pulkstenis rāda kādu pustundu uz deviņiem, kad satieku Pēteri. Braucam uz Kauguru mazo Maximu, kas ir lielā Maxima attiecībā pret pavisam mazo Maximu. Krājumi kafijai ir, tagad tiek iegādāta arī kafija.
Pie Maximas kāda sieva tirgo pēdējo melleņu burku. Cilvēki nāk āŗā, iet iekšā. Sieva uzrunā potenciālos pircējus. Vien nevaru saprast pēc kādiem kritērijiem viņa maina valodu. Te uzrunā krievu valodā, te latviešu valodā. It kā zinādama, kurā valodā jārunā.
Iznāk vīrs ar diviem bērniem. Sieva no jauna piedāvā melleņu burku (1litrs) – nopērciet pēdējās mellenes. Vīrietis saminstinās, meita piebalso, lai nopērk. Vīrietis prasa, cik tad maksā. Sieva atbild: “Divi lati”. Vīrs: “Pērku par vienu latu”. Sieva nav mierā, jo odi viņai koduši, pati lasījusi, negrib cenu nolaist. Vīrs jūtas kā uz tirgus un kaulējas uz nebēdu: viens lats un divdesmit santīmi, viens lats un trīsdesmit santīmi. Sieva nepiekāpjas par pilmu summu, prasa latu un piecdesmit santīmus.
Vīrs prasa, cik tad ilgi stāvēšot un prasīs par tādu summu. Sieva atbild, ka laiks līdz desmitiem. Vīrs paskatās pulkstenī un saka, nu tad Jums vēl pusotra stunda tā prieka. Un aiziet ar bērniem savās gaitās. Nu žēl… bija jau nokaulējis piecdesmit santīmus. Laikam, principiāls kaulētājs, bērnu tā arī neiepriecināja. Kam bija vajadzīga tāda izrāde? Acīmredzot man, lai būtu ko ierakstīt dienasgrāmatā (dunno)
Klāt arī Pēteris ar kafijas paku. Vēl tik iereibusi sieviete paiet garām, pavadā ved suni. Visu laiku bar suni, ej taču blakus un pati turpina streipuļot. Kā tam sunim šodien neveicas 😦
Daži techniski paņēmieni un kafija jau gatava. Dzeram un mazinām somas saturu, tā teikt jāatbrīvojas no krājumiem. Sarunās atgādinu par to pašu Karlsonu, iespējams, ka šī gada ražojuma filma “Tas pats Karlsons”. Acumirkli!
Filma jau galdā un liekam skatīties. Noskatāmies šo ģimenes filmu vienā elpas vilcienā. Ja neesi redzējis, tad noskaties 😉
Un tā … laiks doties ceļā. Nu jau pāri pusnaktij, nez cik minūtes, pie mājām piebraucu 01:12, lai gan ceļā ātrums turējās ap 25km/h, kaut kā šķiet, ka braukts ilgāk par stundu, jo pie Pētera mājas durvīm vēl rādīja 00:03. Vai arī tad vēlāk būšu izbraucis, iespējams vēl kāda saruna miglā tīta piebeigta.

p.s. bija doma rakstīt par Ķemeru vietējā kolorīta viedokli par sanatorijas Līva nolaišanu/postažu, bet to iespējams pastāstīšu citreiz 😉

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s