Cīņa ar vadātāju 0:1 viņa labā… jeb kā svētdien nebraucu uz purvu…


Tas notika 2012.gada 21.oktobrī
agrs rīts, tumsa, klusās Jūrmala ieliņas.
Nav pretvēja ripojas dikti raiti Slokā esam pārāk laicīgi, tāpēc tiek realizēts plāns aizbraukt līdz pašai Kūdrai savā gaitā.
Gaidam vilcienu.
Aš pat no trim vagoniem izkāpj velobiedri. Iluta visus sasveicina. Nodzēšu papirosu un daru tāpat. Vienīgi man ejams savs ceļš.
Tad ierodas vilciens no Tukuma puses un velo domubiedriem piebiedrojas arī Normunds.
Kopā nobraucam līdz Ventspils šosejai, kur mūsu ceļi šķiras – velobiedri dodas iekarot purvu, savukārt man plānā melnais asfaltbetons.
Minu atpakaļ uz Sloku, tad pārceļos uz Kaugurciemu. Ieripinu lepnākajā Kauguru blokmāju pagalmā un izpildu pāris vingrinājumus uz stienīšiem.
Šajā pagalmā ir gan hokeja, gan basktebola, gan futbola laukumi. Stienīšu un citu elementu kompleks, kā arī bērnu rotaļlaukumi, skeit-parks un vairāki soliņi, arī soliņi ar galdiem. Tāda idille aktīvai atpūtai blokmāju iemītniekiem un to viesiem. Arī iebraucējiem no cita rajona 🙂
Tālāk nobraucu Kaugurciema pludmalē, pavēroju jūrju un dodos atpakaļ uz melnā ceļa.
Vēl joprojām ir agrs, parasti būtu vēl gulējis siltā gultiņā. Tāpēc šķiet, ka vēl ir ļoti daudz laika un mājās tā kā būtu par agri atgriezties.
Nolemts – darīts, braukšu uz Tukumu. Bet šoreiz bez steigas, braucu ļoti mierīgā tempā – zem 20km/h. Atļaujos braukt arī pa marķētiem veloceliņiem, kurus parasti apbrauktu pa šoseju. Bet šodien nekādas steigas.
Aiz Ragaciema iebraucu kāpās, bet mana velosipēda pārnesums nerada gaidīto prieku šķērsojot mazās taciņas reljefainā apvidū. Atgriežos uz šosejas.
Tālāk vajadzētu būt Klapkalnciema pagriezienam, bet pirms tam pamanu meža ceļu. Atkal nobraucu no šosejas un turpinu ceļu caur mežu. Izrādās cilvēki vēl sēņo, biju domājis, ka nevienu te nesatikšu. No meža izbraucu Klapkalnciemā uz Tukuma ceļa.
Atkal šoseja, Klapkalnciema kā apdzīvotas vietas beigas, tālāk ceļa zīme bīstams pagrieziens. No kalniņiem pat neminos, bet ļaujos lēnai ripošanai, kalniņos mierīgi bez steigas uzminos.
Tālāk tāds līdzenāks ceļa posms. Ik brīdi pamanu kādu meža ceļu vienā vai otrā ceļa pusē, tās uzrunā, bet tomēr neļaujos braukt mežā.
Tad labajā pusē ir kārtējais meža ceļš un uz koka ir ar sarkanu krāsu uzpūsta bulta. Atmiņā nāk Tukuma tūrisma informācijas kartes ar gājēju un velosipēdu maršrutiem. Tā kā labajā pusē pēc pāris kilometriem ir Lustužkalns, tad iedomājos, ka šī ir viena no tūrisma takām, kas ved uz Lustužkalnu. Un tā kā šeit vēl nav braukts, tad nolemju doties izlūkbraucienā.
Braucu pa meža ceļu, tālumā pamanu auto un tam blakus tādu ne mazākā auguma suni. Ar suņiem nekad neko nevar zināt, tāpēc iepauzēju, taisu apli uz vietas. Pamanu, ka atveras auto durvis, kā saprotu saimnieks ielaiž suni automašīnā.
Tātad ceļš ir drošs – varu doties tālāk. Braucu garām auto, skatos, kas pie stūres sēž, suns vēl padod balsi, pabraucu garām. Tikai tad pamanu, ka sarkanās krāsas marķējumi tieši tai vietā, kur auto stāvēja aiziet pa kreisi.
Nu labi, atpakaļ negriezīšu, pabraukšu vēl nedaudz uz priekšu, kas zina, varbūt atradīšu citu ceļu. Ceļš tā kā beidzās tā kā turpinājās, bet man jau vajag pa kreisi. Tur arī ir mazāk braukts ceļš, kurā arī nogriežos. Blakus ceļa mētājas kāda kartona kaste, pēc brīža ceļš vairs nav braucams – sākam kājām ejamo posmu.
Nonāku krustcelēs, labajā pusē tāda kā melnzeme, iespējams kāds meža dzīvnieks ko meklējis. Apstājos. Apkārt pilnīgs miers, klusums – nedzird automašīna, vien meža iemītniekus. Izvelku papirosu. Ik pēc brīža paceļas kāds dūmu mākonis, ieklausos – nekā nedzird.
Tā kā marķētā taka, kurai pabraucu garām bija pa kreisi, un arī šeit biju iebraucis kreisā virzienā, tad pieņēmu, ka ejot tagad 90 grādu attiecībā iznākšu uz ar sarkano krāsu marķēto taku.
Nolemts darīts. Šajā krustcelē, ja skata no iebraukšanas ceļa, griežu pa kreisi. Izskatās kā stiga. Stumju velosipēdu pie rokas, priekšā saaugušas mazas eglītes tā kā tādā uzkalniņā, apeju eglītes.
Vispār tālāk stiga vairs nav stiga, vien mežš, kur tālāk par 50 metriem neko nevar redzēt. Brienu cauri brikšņiem mēģinot pieturēties pie  izvēlētā kursa.
Bet šķēršļi ceļā, krustām šķērsām sakritušie koki un dažādi puduri, liek iet zigzagā. Brienu, brienu, tad kādreiz ir jāizbrien un jāierauga sarkani apzīmētā taka.
Vienu brīdi liekas, ka kāds meža dzīvnieks laužas cauri biezoknim, tad patrokšņoju un iestājas atkal tas savādais klusums.
Turpinu meklēt ceļu. Vienu brīdi liekas, ka virzos tā kā nedaudz pa labi. Tad liekas, ka jo tālāk eju, jo biezāks kļūst biezoknis. Kādu brīdi liekas, ka esmu zaudējis orientierus.
Un te parādās kāda stiga, kļūst raitāka iešana un ritens stiepšana. Iznāku krustcelēs. Pa labi tāda kā melnzeme, kur kāds meža dzīvnieks iespējams ko meklējis.
Vieta šķiet pazīstama, bet tā kā esmu gājis vienā virzienā, iedomājos, ka tā ir tikai vēl viena līdzīga vieta mežā.
Turpinu ceļu taisni. Priekšā saaugušas mazas eglītes tādā kā uzkalniņā. Tas mani dara jau uzmanīgāku un uz brīdī šķiet, ka te jau esmu gājis. Tas taču nevar būt. Saku sev – Nē, man tikai izliekās. Tālāk šķiet viss ir daudz maz līdzīgi un tomēr savādāk. Grūti jau biezoknī saprast kas ir kas.
Tad iznāku uz kādas stigas. Solis kļūst raitāks un nonāku krustcelēs. Skatos labajā pusē tāda kā melnzeme, varbūt kāds meža iemītnieks ko meklējis. Turpinu ceļu taisni uz priekšu, kaut kad taču jau jāiziet uz tās marķētās takas.
Skatos priekšā saaugušas mazas eglītes tādā kā uzkalniņā. Nu vairs sevi nemānu saprotu, ka šeit jau esmu gājis. Atkal eju pa to pašu eglītēm apaugušo uzkalniņu. Vēl iedomājos, varbūt atstāt kādu mantu, lai, ja nu tiešām piemeties vadātājs, būtu par to pārliecināts.
Bet domāju, ka nav ko. Šoreiz būšu uzmanīgāks un nenovirzīšos no ceļa. Tā kā iepriekš šķita, ka novirzos uz labo pusi, tad šoreiz paņemšu nedaudz vairāk pa kreisi. Nolemts – darīts! Turpinu brišanu meža biezoknī.
Ar katru nākošo kritušo koku, šķiet – ritenis kļūst smagāks. Pamazām iezogas nogurums.
Atmiņā nāk darba kolēģes stāsts par kādu dāmu, kas apmaldījusies Ķemeru nacionālājā parkā, atrasta pēc 10 dienām bez dzīvības pazīmēm. Stāstīja, ka arī sievietes dēls, kurš māti gājis meklēt ir apmaldījies, bet glābšanas dienests atradis šo vīrieti.
Atraidu šīs “iedvesmojošās” domas un turpinu lauzties caur meža biezokni pieturoties pie viena virziena. Kādreiz jau jāiznāk uz kādas stigas.
Vēl iedomājos, ka naktī nebūs vēl tik aukst, lai nosaltu. Vienīgi gaismas ķermenis akumulatori tukši, jo nebija jau domāts, ka būs diennakts tumšajā laikā jāmeklē ceļš.
Brienu, ceļu velosipēdu pār vienu koku, pār otru koku. Skatos neredzēts grāvis. Tad jau esmu tuvāk mērķim – ar domu, neeju atpakaļ. Apiet vienu koku, apiet citu izlauztu koku, ceļu riteni vēl vienam kokam, un vēl vienam. Visu laiku tik ceļ un meklēju ceļu pēc noteiktā virziena.
Iznāku uz stigas. Solis kļūst raitāks. Nu jau būs vieglāk. Nonāku krustcelēs, labajā pusē tā kā melnzeme, it kā kāds meža iemītnieks būtu ko meklējis.
Vai tiešām? Nolieku riteni. Paejos uz priekšu, jā atkal eglītes tā kā uzkalniņā saaugušas. Atgriežos. Vai zvanīt kādam viedam cilvēkam, lai izstāsta uz kuru pusi iet? Vai zvanīt glābšanas dienestam.
Saprotu, ka jau esmu izgājis otru riņķi. Atceros vēl dažādus stāstus par tādu vadātāju, ka cilvēki riņķo mežā un netiek ārā.
Nāk prātā vēl viens variants. Ja tā ir tā pati vieta, kur visu laiku atgriežos, tad pieņemu lēmumu nemeklēt sarkani marķēto taku, kur pēc aprēķina būtu atkal jādodas taisni, un dodos atpakaļ pa ceļu, no kura šeit ierados pirmajā reizē.
Ja tas nebūs risinājums, tad pat nezinu ko domāt. Griežos atpakaļ, to vietu ievēroju, kad kūpināju papirosu. Eju tur vajadzēja būt nedaudz grūti izbrienamam ceļa posmam. Bet pēc ceļa meklēšanas meža biezoknī, atpakaļ ceļš liekas pavisam viegls.
Un tad pamanu to kartona kasti, ko ievēroju, kad braucu pa šo ceļu. Nu viss. Esmu uz pareizā ceļa, vismaz skaidri zinu, kā nokļūt atpakaļ uz melnā asfalta.
Tādu atvieglojumu sen nebiju izjutis. Iekšā tāds emociju kokteilis, ka gribas kliegt, gribas runāt ar kādu. Vienkārši prieks, ka esmu atgriezies.

Izbraucu uz asfalta. Un saku sev – šodienai ar meža ceļu izpēti pietiks.

Un tagad zinu vietu, kur var atrast vadātāju.
Vēl ienāk prātā, ja kādam rodas interese izmēģināt savus spēkus pareizā virziena atrašānā, tad varu parādīt to vietu.

Kaut kā zīmīgi pēc atgriešānās uz sevis atrodu divas zirnekļa mušas. Izskatās kā zirneklis ar spārniem. Vienkārši divas reizes metu apļus meža biezoknī un šie divi mošķi kaut kā savilkās paralēlēs.

Morāle: Septiņreiz padomā, pirms nogriez. Jeb padomā pirms novirzies no takas meža biezoknī.

Pietrūka jau arī kāds biedrs, kas varētu ieslēgt savu “ūber kruto” telefonu ar navigācijas sistēmu. Bet varbūt tas būtu vēl trakāk – divatā nokļūt vadātāja ietekmē.

Tagad saprotu, ka kompass tomēr šajā gadījumā būtu noderīgs. Arī svilpīte, ar kuru padod signālu. Ja vien Latvijā, kāds saprot, ka ja svilp, tad jāiet palīgā!?

Un šodien ir lielisks noskaņojums. Un sabiedrība un intensīva auto kustība ielās uz brīdi kļuvusi pievilcīga…

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s