Viņu nesauc – Bruno


Protams, visiem ir skaidrs, kas ir Bruno!

Saulainais velobrauciens iegriezies vēlā vakarā, termometra stabiņš kāpj arvien zemāk un vējelis rāda savu skarbo vaigu.

Slokas stacijā ierodos laicīgi, 10 minūtes līdz pēdējā vilciena attiešanai Rīgas virzienā. Ieeju stacijā, protams, ar visu araratu. Rokas nosegtas tik ar vasaras velocimdiem, pirksti nekustas. Paiet kāds brīdis, kamēr roku var iebāzt kabatā, kur sgrabināt maksu par braucienu ar elektrovilcienu.

Lētākais gals un tuvākais savai ir Dzintaru stacija. Akcija – iekļaujies “1,-Ls/dienā” savā ziņā tiek ievērots, jo kopbiļete izmaksā 0,65Ls.

Pienāk vilciens. Notēmēts uz pirmo vagonu. Iekāpju. Tieku līdz tamburam, tālāk jārisina atjautības uzdevums, kā tikt vagonā, jo šī sastāva durvis īsti negrib padoties atvēršanas manevram. Uzdevums tiek izpildīts un ieņemu “savu” invalīda vietu.

Majoru stacija – nākošā Dzintari. Jaunietis, netiek galā ar šo mistisko uzdevumu atvērt vagona durvis, paliek stāvēt tamburā. Pieceļos laicīgi, lai atvērtu vagona durvis, no vadītāja kabīnes izraušas arī konduktors, kurš Dubultu un Majoru stacijā piestrādā par izlēcēju.

Dzintaru stacija. Atkal nesaprotami daudz cilvēku, kas vēl dodas uz galvaspilsētu. Nez no kurienes. Jānodarbojas ar tādu ka mākslas vingrošanu, lai ar visu velosipēdu izlavierētu cauri cilvēki-uz-durvīm pūlim. Vairs nepārsteidz cilvēku nepacietība tikt iekšā, nepalaižot tos, kas grib tik ārā.

Pēdējie septiņi kilometri māju virzienā var sākties. Kāds auto vēl pabrauc garām. Ielas praktiski tukšas. Vējš no jauna ieskauj visumu un draud izkost līdz kaulam. Bet dežūrējošās “lietus” bikses noder arī pretvēja akcijā. Šoreiz vasaras cimdiem uzvilkti arī ziemas pirkstaiņi. Seja ieslēpta jakas apkaklē, vien acis verās tuvējā ceļa segumā.

Reiz pa reizei dobji noklaudz kāds akas vāks, kurš ar visu apgaismojumu nav pamanīts. Tālumā paveras kustības gaismas regulātors. Redzama sarkana gaisma. Tad zaļa. Un atkal sarkana. Jābrauc tā, lai nebūtu jāapstājas, iedegas zaļā gaisma un pārbraucu krustojumu.

Labajā pusē paveras skats uz agrāk lielāko universālveikalu savā rajonā, tagad tam ir tāda spocīga piegarša, nez vai tur vēl kāds tirgotājs rod sev prieku. Nez vai vēl kāds patriots apmeklē šo aizmirsto varenību, jeb varbūt pats esmu to atstājis novārtā un par to vairs neliekos ne zinis.

Tālāk kreisajā pusē, sporta centrs. Kad ieraugu otrā stāva logs, kuros var redzēt cilvēkus, kas prot skriet un mīt pedāļus uz vietas, tas vienmēr izraisa manī smīnu. Iekšā uzplaukst kāds (vai ļauns) gandarījums, ka neesmu viņu rindās, bet to pašu daru ārā, salīdzinoši svaigā gaisā. Piedodiet, bet nepiedur man tās aktivitātes telpās. Nav man Luxus, nevaru iet uz klubu – apmēram tāds tas domu gājiens.

Tad labā pusē atrodas ugunsdzēsēju depo, var redzēt, ka iekārti jauni vārti. Reizēm kāds ugunsdzēsējs pie ieejas durvīm pīpē, vai vairāki apspriež savus automobiļus. Pārņem neliela nostaļģija par piederības aiziešanu.

Vēl pēc kāda laika pabraucu garām ceļam uz Lielupes dzelzceļu staciju, neviena cilvēka nemana, lai gan vēroju, vai neiet kāds pazīstams personāžš. Nē, ne šovakar.

Tad 20.līnija. Iela apledojusi par daudz. Var redzēt auto iebrauktās pēdas, tātad draugs nav bijis uzdevumu augstumos un pēdējā laikā nav tīrījis sniegu. Te nu bija tā lielā izrādīšanās, kad man pašam tika iedalīta lāpsta un tīrījām ielu visas tās garumā.

Jūtu, ka aukstums jau pielavījies pavisma tuvu kāju pēdām, acīmredzot vilciena izmantošana šim vakaram piederējās, jo savādāk aukstums būtu ņēmis virsroku.

Sestdienas vakars. Vēl padomāju, labi, ka veicu uzlabojumus savam velosipēdam, jo vēl piektdien, tas atteica savu darbību, rijot ķēdi starp zobratu un ķēdes aizsargu. Vien ar knīpu-stangām varēja ķēdi izpestīt no saspīlējuma. Kad sākās saulainais velobrauciens, pazuda ķēdes spriegotājs, vēl daļu no tā atradu pie Lielās-upes.

Pārliku uz citu pakaļējo zobratu un sanāca, ka ķēde padevusies tādā garumā, kā tieši nospriegota šajā zobratu salikumā. Mēģināju mīt pedāļus, un sanāca uz priekšu tikt.

Redz kā, ar tādu (jel piedodiet – nemazgātu) tehniku padevās savi 27 kilometri, arī pret vēju minot. Kā atceros jau septembrī gribēju ķēdi nomainīt. Bet kamēr vēl darbojas, tad jābrauc līdz galam, kad veiksim kompleksu velo-tehnisko apkopi.

Tu tak zini, kas ir Bruno 😉 tātad šis stāsts šoreiz nav par viņu…

p.s. starts pēc 14, bija jātiekas ap 13, bet tā kā neviens nezvanīja, tad braucu, kad braucu. Šķūnīša termometrs jau sasniedzis atzīmi -10grādi, plkst 23:30! Tāds neliels izbrauciens, ar vakara vēlā brauciena pieskaņu. Vai būtu laiks kādam nakts braucienam?

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s