Mēnesis: 2013. gada aprīlis

pusdienlaiks viesnīcā

ir pienācis pusdienlaiks un šodien paredzēts izlūk-gājiens uz viesnīcu.

bija doma kopā ar draugu ieturēt pusdienas, bet gluži tā nevarāja un gāju ar darba kolēģi.

no darba vietas jāiziet, jāšķērso tunelis un otrpus ielai jau ir tā viesnīca. pirmo reizi turp dodamies. apjautājos pie viesnīcas administratores, kur šeit varētu paēst. uz ko saņemu atbildi ar norādi uz 6.stāvu.

divas lifta durtiņas, abās nospiežam lifta izsaukšanas pogu. vēl pienāk kāda kompānija. atverās “labās” lifta durvis un tur ieiet kompānija, darba kolēģis ar jau dodas uz liftu, bet palieku kā zemē iemīts, saku, ka braukšu ar “kreiso”. te atveras arī “kreisās” durtiņas.

veiklas roku kustības, 6.stāva poga, un augšā esam ātrāk nekā tā otra kompānija. pie lifta virsdrēbju kareklīši, pakaramies. pa kreisi arī kādas sēžam vietas, bet dodamies pie letes.

administratore uzmet vienu jauku skatienu un jautā, vai esam pirmo reizi, uz ko saņem apstiprinošu atbildi. tik pat jauki tiek izsniegtas divas ēdamkartes un doti norādījumi doties uz diben istabu.

par interjeru neņemos spriest, bet gaisotne nav nomācoša. lai arī nav padomju laika galdi un krēsli, tomēr vidus iekārtojums ļoti lakonisks kā uz rūtiņu papīra, vien gar sienas malām ir arī kāds ādas sēžamais.

ieņemam vienu galdiņu un pētām ēdamkarti. ir divas cenas. viena par diviem ēdieniem, otra par trim. un uzskaitīti ēdamie katrai nedēļas dienai. pienāk viesmīle un pieņem pasūtījumu. ilgi nav jāgaida tiek pasniegta dienas sula un instumenti salātiem, kā arī trauks ar maizes šķēlēm un katram viena sviesta mini-paciņa.

saku kolēģim priekā un neskandinam, bet iemalkojam. tad tiek pasniegti arī salāti. tāds nepierasts noformējums, bet garšo tik tiešām labi (kā jau pirms tam bija par šo vietu daudzināts).

viesmīles nemanāmi pilda savus ikdienas pienākumus, jūtamies lieliski un kā nu ne, ka tev uzsmaida tik jauks meitēns. arī pāris puiši pilda viesmīļu pienākumus. eleganti.

nāk jauni apmeklētāji. un katrā otrā kompānijā sazīmēju redzētas sejas. nav tuvi pazīstami cilvēki, tomēr arī nav sveši, šķiet kaut kur jau manīti. kārtējā partija – ienāk varētu teikt priekšnieks. pie sevis vēl nodomāju, jau otro reizi “tiekamies” pusdienlaikā un kā tas nākas, ka divi “studenti”, kas saņem stipendijas var rādīties šādās iestādēs. bet par to šodien nedomāju.

kamēr tiesāju otro ēdienu, kolēģis pievar gan zupu, gan saldo. tā arī sanāk, ka reizē esam pusdienas notiesājuši. galdi nav lieli un visu pasūtījumu nenes uzreiz, bet kad viena porcija notiesāta, tad tiek noņemti netīrie trauki un piederumi un tiek pasniegts nākamais ēdiens.

nez vai cilvēkam maz piederās tā justies, ka nepaliek par slinku zupas vārītāju un trauku mazgātāju. un tomēr šis gājiens ir devis ļoti pozitīvas sajūtas.

un ja salīdzina ar pagraba bistro-kafejnīcas “ērtībām”, kur pats nes paplātē visu kāroto un pēc tam vēl novāc traukus, tad piecdesmit santīmu starpība to nemaksā…

/reiz mēnesī pārmaiņu laiks/

kad iestājas rutīna

šodien rīts nedaudz savādāks… un tomēr… vai gluži ar saukli “tikšanās vietu mainīt nedrīkst”, atkal redzu rozā “brilles”, melnu platmali, uzsvārci, tādus kārtīgus puszābakus, līdz kuriem sniedzas pleca soma garā siksnā.

kā atgādinājums …

p.s. kad iestājas rutīna, satiec vienus un tos pašus cilvēkus un sāc ievērot. Ja vien būtu pieņemts varētu arī sveicināt un uzsākt sarunu;)

jaunais cilvēčiņš izvēles priekšā…

vecāki ved bērnus uz bērnudārzu. pie bērnudārza mazs kiosks.

gādīgais tēvs uzrunā jauno cilvēciņu un lūdz, lai pasaka/parāda, kuru no visiem kārumiem tas vēlētos.

Interesanti, kā tas jaunais cilvēciņš tiek galā ar šo uzdevumu… vai vienkārši izvēlas krāšņāko papīrīti, vai tiešām jau zina kuram lācītim, kas vēderā?

vilcienos tirgot AIZLIEGTS

kādu laiku atpakaļ vilcienā ievēroju ļoti uzkrītošas reklāmas – “Vilcienā tirgot AIZLIEGTS”. tiešām – nebiju ievērojis (reti izmantoju sabiedrisko transportu, lai gan pēdējā laikā viss mainās) šos tik labi atpazīstamos vilcienu tirgotājus. viņi bija ļoti dažādi, citi tiešām izraisīja nepatiku, bet turpretī dažs labs bija pat ļoti cienījams, kāds ar savu rozīni. kā jau šajā raibajā sabiedrībā iznāk.

iznāku no autoostas un lēnā gaitā dodos uz vilciena staciju. nodomāju, vai tā varētu būt viņa… cita frizūra un tomēr joprojām melnā krāsā. bet, ja arī tā būtu viņa, tad savu gaitu nepaātrinu, ne par to ir šis stāsts. vien iedomājos, ja visa esi melnā, kāpēc Tev ir melns lietussargs – man labpatiktu oranžš, vai kāda cita koša krāsa.

tuvojas Čili Picas lielie-logi, kur redzami tie, kam patīk sēdēt uz “trotuāra”, it kā gribētu tevi uzrunāt… nokāpju tunelī. tas ir salīdzinoši garš, varbūt tāpēc, ka tik taisns un it kā nav nekā. tikai daudzie cilvēki, kas vienmēr kur steidzas.

tuneļa pusceļā stāv trīs mūzikanti iegrimuši savās diskusijās, rosās ap ģitāras somām, vai nu noliek instrumentu, vai gatavojas to izņemt, bet mūzikas skaņas vēl nav.

paiet garām kāda jauna meitene, no neērtās puses, kur pēc idejas nevienam nebija jāiet, tika pārkāpta drošības zona. un tad pašā tuneļa galā stāv kāds kungs ar glāzīti rokā. rada iespaidu, ka nodarbojas ar ubagošanu. ir daudz ubagotāju Rīgas ielās, bet šis liekas pazīstams.

jā… protams, atpazīsta šamā kungā tirgotāju vielcienā. nedomāju, ka tas ir pateicīgākais veids kā nopelnīt sev iztiku – strādāt par tirgotāju vilcienā un tomēr ir daži tik apņēmīgi bijuši un atraduši savu nišu. bet te iznācis jauns noteikums, kas liedzis veikt šo nodarbi. un tagad skatos uz sasniegto rezultātu, cilvēks pakāpies vēl vienu pakāpienu nezināmā virzienā.

varbūt nākošais solis būs pēdējais… /un cilpa savilksies ciešāk/

p.s. nesaku, ka mani būtu iepriecinājuši tirgotāji vilcienā, bet redzot šo piemēru, paliek skumji…

Tu, nebļauj /ko nedrīkst teikt pircējam/

eju uz kasi nopirkt vilciena biļeti. priekšā vēl viens pircējs – pēc skata jaunietis, plecā uzmesta sporta soma, otrā – datorsoma. nedzirdu līdz kurai stacijai tiek pasūtīta biļete, bet redzu, ka maksā ar piecu latu banknoti.

dzirdu kasieres vārdus: “man nav ko izdot”. saprotu, ka kasierei jāsaskaita daudz monētu, lai izsniegtu atlikumu. jaunietis tādā stingrā balsī atrūc: “TU NEBĻAUJ”.

kasiere pārjautā, ko jaunietis teicis, tā pati rūkoņa: “TU NEBĻAUJ”.

kasiere sāk taisnoties, saka, ka nemaz nav bļāvusi. (stāvu otrais, no manas pozīcijas tiešām nedzirtu, ka kasiere būtu bļāvusi, vien izteikusi savu sāpi/vājību)

jaunietis nepagurst rūkt: “TU NEBĻAUJ”.

kasiere vēl vairāk samulst, izsniedz saskaitīto atlikumu un vilciena biļeti un vēl taisnojas, jautā: “Vai tad es bļauju?”

jaunietis paņem atlikumu, biļeti, un, atejot no kases lodziņa, norūc: “TU NEBĻAUJ”.

p.s. katram no mums ir savs skatpunkts…