Tu, nebļauj /ko nedrīkst teikt pircējam/


eju uz kasi nopirkt vilciena biļeti. priekšā vēl viens pircējs – pēc skata jaunietis, plecā uzmesta sporta soma, otrā – datorsoma. nedzirdu līdz kurai stacijai tiek pasūtīta biļete, bet redzu, ka maksā ar piecu latu banknoti.

dzirdu kasieres vārdus: “man nav ko izdot”. saprotu, ka kasierei jāsaskaita daudz monētu, lai izsniegtu atlikumu. jaunietis tādā stingrā balsī atrūc: “TU NEBĻAUJ”.

kasiere pārjautā, ko jaunietis teicis, tā pati rūkoņa: “TU NEBĻAUJ”.

kasiere sāk taisnoties, saka, ka nemaz nav bļāvusi. (stāvu otrais, no manas pozīcijas tiešām nedzirtu, ka kasiere būtu bļāvusi, vien izteikusi savu sāpi/vājību)

jaunietis nepagurst rūkt: “TU NEBĻAUJ”.

kasiere vēl vairāk samulst, izsniedz saskaitīto atlikumu un vilciena biļeti un vēl taisnojas, jautā: “Vai tad es bļauju?”

jaunietis paņem atlikumu, biļeti, un, atejot no kases lodziņa, norūc: “TU NEBĻAUJ”.

p.s. katram no mums ir savs skatpunkts…

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s