Mēnesis: 2013. gada jūlijs

pēdējo reiz…

pēdējo reiz – taranēju automašīnas

pēdējo reiz – šomēness, jo šomēness ar velosipēdu vairs nebraukšu

pēc veikala mierīgi ripinu uz māju pusi, izbraucu zem Lielupes dzelzceļa tilta, divas automašīnas priekšā samazina ātrumu, ir vieta apbraukt gar labo malu, pag – vilciena biļete tak jānopērk, vēl varu pārkārtoties un apbraukt pa kreiso malu – lika pagaidīt, krustojumā no labās iebrauc kāds auto…
bremzes līdz kliņķim, lidojums, velosipēds seko, pazib doma, nu viss, izbraukājos – tūliņ ar kādu pedāli, zobratu, stūri vai citu iebuktēšu automašīnas pakaļu… līdz galam nenokrītu… maigi uzlieku rokas uz auto bagāžnieka, apstājos…
velosipēds apstājas aiz manis, atstājot divas sarkanas pēdas katrai kājai savu.
protams, vilciena biļeti vajadzēja, bet kas lika skriet!?

iepriekšējā reizē, līdzīgs stāsts, vien nebija tik maigi, bet gan cietā satikšanās.

redzēs vai ejot kājām kas mainīsies!

Advertisements

Garlaicīgas vērtības

ar vienkāršu garlaicību nebūs gana…

kad esi tajā iestigusi, tad it kā gribētos ko savādāk, bet patiesībā ir labi tāpat.
tā gan ir tāda aplama patiesība, kura rodas, kad jau par ilgu esi sabijis kādā stāvoklī.

katrā ziņā… vismaz ir jāvēlas tikt prom no garlaicības.

šodien pārkāpu pāri nepatikai, kā rezultātā tiku pie neapzināta apbalvojuma.
kā saka, ja gribi ziemā ēst zapti, tad to vispirms ir jāpagatavo.

un kad pats pieliec savas rokas kā tapšanā… tam ir cita – lielāka vērtība.
ja visu varēs nopirkt, tad kam tavās acīs būs vērtība? (vai naudai?)

uz īsu brīdi par maiznieku…

ķer un grāb… skrien uz vielcienu, skrien uz vilcienu, skrien uz autobusu, skrien uz veikalu, skrien uz autobusu, skrien pie krāsniņas, skrien … jāskrien…

reizēm arī paeju nedaudz ātrāk, arī padarīt var vairāk. ir dienas, kad arī ko izdaru…

vakar iemīcīju ieraugu un noliku rūgšanai. līdz šīsdienas vakar neredzēju, kas sanācis. dvielis tik pat iekritis, pat piezagās bailes no kreisās puses, tad sadūšojos un vēru vaļā… ir sacēlusies mīkla. ne daudz, bet ir – jūtami, ar aci pamanāmi.

iestādu temperatūru un kādu laiku sildu cepeškrāsni. pamazām sāku veidot maizes bundžiņas. sākumā pat domāju, ka būs divos piegājienos jācep. bet, kad atlika trīs ēdamkarotes ieraugam, tad sanāca piecas vienības.

cepās vēl pacēlās un saskārās. varbūt nedaudz par ilgu cepu. pakaļa jau nedaudz melnāka tapusi. apsmērēju ar eļļu no abām pusēm un satinu cepampapīrā un saliku zem dvieļu kaudzītes, lai pamazām atdziest.

pirkstus trīs apdedzināju, nepateica, ka no krāsns ņemot maizei jābūt karstai 😀

bet labi, vismaz jūti kur esi bijis – pie krāsns, nevis pie maizes plaukta veikalā.

ir tikai jāizvēlas, kā tu gribi to iegūt.
ir tik daudz nezināmā, vēl tik daudz jāiemācās. dzīve daudz var iemācīt, vajag tikai darīt 😉

ja viens ēstu, varbūt 5dienām pietiktu. tātad, jācep 2-3 reizes vairāk. tas tāds aprēķins, ja grib ar pašceptu maizi sevi nodrošināt. var sestdienās sacept visai nedēļai.

lētāk? katrā ziņā, ne dārgāk par Lāču maizi un ar labu attieksmi arī labi garšos
patiesāk izjustāk. pamācoši…

26 minūšu starpa

starpa – laika vienība starp Rīgā iebraukt, no Rīgas izbraukt vilcieniem.

tā ilgst savas (0849 – 0915) 26 minūtes.

kā jau varēja sagaidīt, draugs šodien laicīgi aizbraucis uz darbu ar iepriekšējo vilcienu, vai vēl joprojām skatās savu rīta “kino”.

tāpēc “pazūdu” tamburā un pievēršos grāmatas lasīšanai. protams, ievēroju arī kājas līdz ausīm, bet ne par to ir šis stāsts. gan jāpiebilst, ka Zolitūdē pamanu arī agresīvo durvju “sardzi”. vēlāk vēl ienāca prātā doma ar viņu iepazīties, tas tik būtu numurs. (vairāk…)

iedod latu… jeb saņēmu SMS – nāc izņem jauno karti…

gribēju rakstīt, kā izņēmu naudu… un atcerējos līdz grīdai banālo frāzi “iedod latu” no filmas “Kolka Cool”

bet stāsts tiešām nav par kino…

saņēmu sms ar uzaicinājumu izņemt bankas karti. tas nekas, ka bankas darba laiks uzrādīts no 8 – 17, kad normāli cilvēki strādā un pelna savu dienišķo iztikšanu!

vispāŗ, kurš izdomāja bankām tādu darba laiku, kad normāls cilvēks uz tām nevar aiziet.

tāpēc palūdzu man jaunizgatavoto norēķinu karti izsniegt citā filiālē ar “normālu” darba laiku, kad parasts mirstīgais var aiziet uz banku. tik tāļu būtu labi.

iepērkos Lielupes MAXIMĀ, gribu norēķināties par pirkumu ar savu veco norēķinu karti, nepietiek līdzekļu, noņemu MAXIMA naudiņas un summa ir 0,93 Ls (piemēram), atkal mēģinu norēķināties ar savu veco norēķinu karti, bankas termināls nepielūdzams – nepietiek līdzekļu.

labi samaksāju ar skaidru naudu.

šodien saņemu naudu un prātā iesēdies, ka norēķinu karte man naudu vairs nedod, tāpēc eju uz bankas filiāli, lai izņemtu skaidru naudu uz pieprasījuma ar pasi zobos. bankas darbiniece brīdina, ka par skaidras naudas izņemšanu jāmaksā komisijas maksa. jautā, kas ar karti, uz ko atbildu, ka termiņš beidzies un ka gaidu, kad saņemšu jauno norēķinu karti.

bankas darbiniece jau sākusi gatavot izmaksas dokumentu, kad man kāds pieklauvē pie “durvīm”! Vai tad mana vecā norēķinu karte ir nederīga, kamēr gaidu jauno! Apjautājos bankas darbiniecei, viņa bija tik laipna, ka atbildēja, ja speciāli neesmu to bloķējis, tad ar šo beigu termiņu veco norēķinu karti varu vēl lietot visu jūlija mēnesi. pati iesaka pārbaudīt vai bankomāts izsniegs “kāpostu”

nepaiet 5 minūtes, kad sieviete un vīrietis ir tikuši galā ar savām bankas automāta manipulācijām. saspiežu pogas un re “kāposts” jau rokās!

vakarā pats rakstu maksājuma uzdevumus, dīvaini – nupat veidotie maksājuma uzdevumi pazūd. atkal taisu jaunu – atkal pazūd. izrādās, jau ir nākošā diena un strādāju ar veco atlases nosacījumu – iepriekšējās dienas datumu. tagad man ir par vienu maksājumu vairāk. tātad divreiz pārskaitītos naudas līdzekļi, ja vien pietiktu līdzekļi …

šodien vakardien – ne bankas dienas… man ar bankām nesaskan…
vispār nav izdevīgi kādam naudu pārskaitīt, it sevišķi piektdienas vakarā, jo tad nauda tiek iesaldēta uz ilgāku laiku.
var jau būt, ka ir kas mainījies, bet parasti paiet kādas dienas līdz nauda sasniedz adresātu.

iesaku maksāt skaidrā…

atveru krānu – netek…

sestdienas rīts…
nekādas steigas, nekādu plānu, nekādu pasākumu…
ļauts izgulēties, neviena, kas raustītu aiz kājas lielā īkšķa vai lietu ūdeni sejā, vai kā citādi agrāk cēlušiem priecāties…

vēl stundu vai divas mostos un tad jau arī ceļos. rīta duša, rīta padzēriens “galka”.
labi – gatavošu arī brokastis. ir laiks – var uzvārīt auzu pārslu putru.

sarūpēju katliņu, sarūpēju mēramtrauku, iemēru devu, ieberu katliņā, atliek pasmelt ūdeni no krāna.
atveru krānu – netek… (vairāk…)

veikalnieki (jeb veikalā neskatās)

stāvam rindā… pircēji spraucas garām kā mēmi, ne palūgt, lai palaiž, ne atvainoties, ja uzgrūžas virsū.
tad apkalpojošais personāls – liels lamzaks ar “krājkasīti” pēcpusē nāk mūsu virzienā divu apsargu pavadībā. sarunājas savā starpā un neskatās kur iet, te gandrīz apgāž sievieti…
šitā muša mani nokaitina un pasperu pussoli ejas virzienā. nesanāca – lamzaks neguļ uz grīdas, pats arī neguļu, bet vismaz izjūtās esmu gandarīts, ka biju nepadevīgs šķērslis…

ja viņa vietā būtu smagais kravas auto, tad diez vai ko vairāk rakstītu…

vispār cilvēkiem tāda tendence neskatīties, kur sper soli, kam pārkāpj, kam uzkāpj, kam uzspļaut…
“mācīties, mācīties, mācīties”

arī esmu cilvēks, arī neskatos, speru, pārkāpju, uzkāpju, uzspļauju

laimīgs ir miris cilvēks

bija radušās aizdomas par laimīgu cilvēku
un lasāmviela “Starp vilkiem” to pastiprināja/apstiprināja

domu atceros “laimīgs ir miris cilvēks”, bet kurā lappusē to izlasīju… vairs neatrodu.

ar ikdienas zebras piegājienu tik tiešām ir tikai viens veids kā mūžam palikt tādā stāvoklī.

ir vēl viens – dinamiskais veids. /jābūt taču alternatīvai/
nu jā… palikt kustībā, kad atkal un atkal kļūsti laimīgs… ja turpina iet ceļu, tad arī vari palikt laimē /viens/

sapnis sastindzis, kā ledū sasalis. bet nav tas vēl pilnīgi auksts. to nevar tik viegli nodzēst, pat sasaldēt nē.
asaras atkausēs ledu un sapnis turpinās lidot… kaut kur virs taviem ceļiem, kas zina, kas izlemts…

iespējams tie citi, kas netika salam pakļauti, steidza palīgā un kopīgiem spēkiem tiek pāri šiem pārdzīvojumiem.
protams, tas tikai sapnis un sapņi /bet joprojām dzīvi/ …

Mellenes nelasīju … jeb Jomas ielas svētki

Viss sākās ar ideju.

Minēju, ja laiks būs piemērots un mellenes nelasīšu, tad piebiedrošos…

Tā kā viss notiek tepat Jūrmalā un paredzamas cilvēku masas, tad šoreiz savu uzticamo transporta līdzekli – velosipēdu atstāju mājāsm, bet, lai solis būtu raitāks, uzvelku skrituļslidas.
Protams, pēc iepriekšējā vakara un nakts brauciena vien rīta pusē devos pie miera, kurš bija par īsu, lai laicīgi ierastos uz starta līniju. Tas nozīmē tikai to, ka nākošreiz būs jāpacenšas ierasties laicīgi, lai nepretendētu uz svešu bruņurupucīti;)
Ripinu lēnā garā, nesteidzoties. Pie bruņurupuča ierodos ar manāmu novēlošanos. No bruņurupuča platformas var sazīmēt Jāni un Armandu. Novelku skrituļslidas un dodos pludmalē.
Kamēr noaunu kājas, Jānis jau zudis redzeslokam, bet veiksmīgā kārtā sazīmēju “Veloprieks” velosipēdus, pat aptuveni saprotu, kas ieradies uz šo pasākumu.
Nolieku savas mantiņas – skrituļslidas un somu pie velosipēdiem un eju uz finiša taisni… Skatos finišē Lauma, atplešu rokas platāk, lai saņemtu balvu, bet nekā… paskrien garām:D
Apjautājos vai trasē vēl ir kāds no mūsējiem, un saņēmis apstiprinošu atbildi ilgi nedomāju. Dodos nelielā skrējienā pretīm domubiedriem.
Skrienu viegli, bet liekas, ka jau skrienu labu gabaliņu, kad redzu pretī skrien Inga. Bet Inga aizrāvusies ar domām par gaidāmo balvu – bruņurupuci, ka mani nemaz nepamana. Tad pamanu Zandu, tātad atbalstīšu tālāk skrienošo. Arī Zanda veiksmīgi paskrien garām, bet veikli pieskrienu klāt un skrienam kopā.
Cenšos skriet nedaudz ātrāk, lai paātrinātu tempu un panāktu Ingu, bet saprotu, ka tādā karstumā nav ko kurināt, tāpēc pieskaņojos Zandas tempam, lai gan saglabāju puskāju stiepienu priekšā, lai lielāks stimuls saņemt labāku rezultātu.
Zanda finišē ar atbalstītāju ovācijām, bet jūtos neveikli, ka tik maz esmu skrējis, tāpēc turpinu skrējienu pretējā virzienā, kamēr apnīk un atgriežos finiša vietā.
Sasveicinos ar tiem, kurus pazīstu. Dodos uz kabīni uzvilkt peldkostīmu. Ja jau jūrā iet, tad līdz galam – peldēt. Ja reiz esmu nolēmis, tad peldu neatkarīgi no tā vai salst vai nesalst.
Arī pārējie peldētāji piebiedrojas, katrs tik tālu, cik jūtas komfortabli šajā ūdenī. Glābšanas stacijas tablo rāda, ka gaisa temperatūra ir +25 grādi, ūdens – +17 grādi. It kā vajadzētu būt siltam ūdenim, bet pēc sajūtām nedaudz vēss. Nākot ārā no ūdens pie krasta ūdens liekas kā uzvārīts. Liels pretstasts tam, kas aiz otrā sēkļa.
Seko apbalvošana un katrs pēc nopelniem saņem savu bruņurupuci un noskaidro veiktās distances (6,5km) laiku. Varu tikai uzslavēt skrējējus, jo tādā karstumā patiesi grūti skriet.
Tad atkal pievēršamies ūdens atrakcijām. Protams, tiek izvestas nelietīgas domubiedru dzīšanas “aukstajā” ūdenī. Bet citādi jau grūti iedomāties tādu mierīgu dienu.
Ir līdzi paņemta futbola bumba, saspēlējam piespēles un izpelnamies kādas “barišņas” uzmanību. Viņa gan palūdz mūs bumboties kādu gabaliņu nostāk, bet mums viens pīpis, arī pēc pludmales stabiņa uzraksta, atrodamies aktīvajā zonā, tad nu piedodiet, ja netīra smilšaina bumba pārripo pār vēderu.
“Barišņa” burkšt no vienas vietas, pat īpaši nevajag skubināt.
Nemanot pienācis laiks posties uz koncertu. Pārģērbjamies un dodamies pie Jūrmalas lielā bruņurupuča un tālāk gas Baltic Beach Spa hotel šķērsojam jūras ielu, un iznākam tieši uz automašīnu stāvvietu, kur ierīkota skatuve.
Pašu sākumu jau esam nokavējuši, muzicē Astro’n’out. Ko lai saka, ar Māru man īpašas attiecības, lai gan tikai sarakstē. Un kopš Kukuvasa 50 gadu dzimšanas dziesmas koncerta esmu viņas fans. Grupas aktivitātēm līdzi nesekoju, bet ja vajadzīgi kādas dziesmas akordi ģitārai, tad Māra vienmēr laipni atbild.
Kopš vakardienas Mangaļsalas vakara brauciena esmu redzējis Edgaru. Un kā izrādās, viņš ir tāds atraktīvs un dzīvespriecīgs cilvēks, ka ļoti labi stimulē vēl aktīvāk fanot par Astro’n’out muzicēšanu.
Viņš pirmais izdancina Zandu, tad nu arī man ir āķis lūpā un izdancinu katru brauciena meiteni. Un kopīga dejošana nepaliek bez ievērības, izpelnamies arī Māras atzinumu.
Tad seko neliela atpūta, pirms Otra puse uzstāšanās. Apmeklējam veikalu un iegādājam ko uz kārā zoba. Atgriežamies pie skatuves un turpinām jūsmot par priekšnesumu.
Gribēju nofotogrāfēties ar Māru, bet viņa jau aizbraukusi, tāpēc vien Jānis tiek pie jaunas bildes ar Dzels Vilka grupas diviem dalībniekiem.
Puse jau nokususi no lēkāšanas, bet Edgars (kurinātājs;) ) un Zanda, un vēl kāds? turpina arī Dzelzs Vilks pavadība izrādīt sajūsmu skatuves priekšā:))
Un tad Dzelzs Vilks nodzied dziesmu par lietu… ko arī izbaudām uz savas ādas.
Tālākās gaitas saistās ar braucienu uz kafejnīcu “Kūriņš”, kas Kaugurciemā, tā teikt tikšanās ar Pēteri;) Velobiedri, kam velo pie rokas ātri iemin un jau sēž Kūriņā – rezervē galdiņu, bet pats ar Laumu pavizinos ar Jaunķemeru busiņu.
Kamēr tirgojamies RIMI, tikmēr velobiedri jau iekaro “Kūriņu”. Tad mums sākas ekspedīcija eskimosa ietērots kājam. Ir silti un gandrīz paliekam sausi.
“Kūriņā” tiekam pie pasūtījuma, tiekam pie cita galdiņa. Saņemam arī pasūtītos dzērienus. Man nepatīk dzetr vienam tāpēc situ savu kausu ar rezervēto Pētera kausu:D Protams, arī ar biedriem tiek saskandināts;)
Arī siltie ēdieni atrod ceļu uz mūsu galdiņu, lai gan oficianti piemeklē tāds pats mulsums, jo galdiņš vienā brīdī tiek nomainīts pret citu. Apēdam ko nu kurais.
Pēteris ticis galā ar visiem darbiem un pienākumiem un kavējas tikai 4 minūtes no manis prognozētajām 15 minūtēm, lai tiku no mājām uz kafejnīcu. Labi paēdis, savu otro tomēr ēd, bet beigās maltīte tiek pārvērsta miera maltīte un tie, kas vēlas, var saņemt papildporciju.
Lietus tā kā mitējies un dodamies soļiem uz Slokas staciju. Tomēr velo stumt nav tik ērti, tāpēc biedri ripina, ik pa brīdim apstājoties un pagaidot kājām gājējus.
Man tā slāpst un kaltē, ka tikai Jānis ar ledus tēju ir spējīgs remdēt manu sāpi. Ledus tēja tik garšīga un veldzējoša, kā nekad.
Iesēdinām vilcienā tos, kas ar vilcienu draudzējas un kuriem pieticis ripināt.
Tad vēl neliela pastaiga līdz Nometņu ielai un Inga, Elvijs un Rihards dodas ceļā uz Rīgu ar velosipēdiem.
Mans tā grib dzert, man tā slāpst, ka eitu ka pie Pētera un stiprinām dūšu. Lai kā gribētos gulēt, tomēr ir jāprotās un dodos uz māju pusi. Pēteris veikli tiek galā ar kasieri un apgāda mani ar vilciena biļeti.
Pēdējais vilciens uz Rīgu, Lielupe mana. Vilcienā iekāpj viņa ar velo, kuru novieto tā, lai neviens nepaietu garām. Neizturu un pārvietoju velosipēdu daudz piemērotākā pozīcijā. Nopelnu vēl vienu paldies.
Lūdzu;)
Lielupe mana, ardievu viņa, man skrituļslidas kājās ir jāvalkā. Autobusa pieturā uzvlekos un tāpat lēnā garā ripinu uz māju pusi. Slapjš slidens, negribu izslīdēt.
Ripinu un pamanu, ka ielas apgaismojums nav ieslēgts, vēl iedomājos, ka ieslēgs, bet tā arī pa tumsu tieku līdz mājām. Netālu no mājām redzu nolauztu koku, kas jau sazāģēts un aprautus vadus. Bet veiksmīgi, mājās ir elektrība un varu dalīties iespaidiem.
Protams, visus sīkumus izstāstīt – neizstāstīt. Ne viss vēsturei ir jāzina.
Paldies visiem brauciena dalībniekiem, diena tik bagāta notikumiem un iespaidiem un dažādiem mērījumiem, ka grūti iedomāties vēl labākus Jomas ielas svētkus (iepriekš gan nav apmeklēti).
Lai arī pēc tam ieziepēts ar saules deguma smaržām esmu tik sarkans, ka vai jānosarkst:D
Lai labi ripo un līdz citai reizei;)

p.s. Elvijs, Lauma norāda uz speciālo reportāžu.