sabiedriskais transports


Savi plusi un mīnusi abiem diviem…

Viena nedēļa ar sabiedrisko. Nedēļas sākums bija “daudzsološs”. Stāvēju tambura un biju iegrimis grāmatā, te pēkšni pamaīju kādu vīrieti noslīdam uz grīdas un paliekam guļus stāvoklī.
Šoks, vai bailes? Vēl mirklis, gaidu vai kāds ko uzsāks!? Nē, neviens neko nedara. Nolieku grāmatu, noliecies pie cietušā.
Guļ nemaņā, vai? Kad esmu noliecies, svešais atver acis. Acīmredzamas dzīvības pazīmes. Palīdzu piecelties. Vīrietis tā īsti nesaprot, kas noticis. Stāv, atgūstas.

Pēc neilga brīža seko nākamais kritiens. Atkal svešais izklājies uz grīdas. Uz jautājumu, kas noticis, atbild, ka esot slikti. Kāds cits tambura iemītnieks piedāvā izsaukt ātro palīdzību, bet no tā cietušais atteicās.

Pēc trešā kritiena, palūdzu kādu sēdētāju piecelties un kopā ar otru cilvēku nosēdinājām cietušo.

Vairāk kritienu netika novēroti.

Gribētu likt aiz auss, ka tāda gadījumā tomēr ātro palīdzību vajadētu izsaukt un būt uzstājīgākam, nelizlaist cietušo bez mediķu apskates.

Bet nav atbildēts jautājums, kā rīkoties ekstrēmās situācijās..

Braucot mājās, tāpat ieņemu brīvu vietu tamburā. Pretī man un blakus stāv vēl citi pasažieri. Pie pretējām durvīm divi augumā padevušies vīrieši.
Jau atkal aizrāvos ar grāmatas sižetu un nepievēršot lielu uzmanību apkārt notiekošajam parādu savu abonenta biļeti, pamanu, ka arī abi blakus stāvošie dara tāpat.
Atgriežos sižetā, kad pamanu, ka pāri grāmatas atvērumam lido pildspalva. Paceļu acis – īsti nevar saprast, kas notiek.
Konduktore it kā cīnās ar tiem lielajiem vīriem. Viņa grib tikt vagonā, bet lielmaņi cenšas aizsprostot ieeju uz vagonu, kas tiem veiksmīgi izdodas. Viņi ir tik raženi, ka aizstāj katrs savu durvju pusi.
Parauju vienu aiz piedurknes, neatceros, vai ko teicu, bet ar to pietika, lai mazinātu lielmaņu uzmanību savai nodarbei un konduktorei izdevās aizbēgt uz vagonu.
Viens no lielajiem man vēl skaidro, ka viņa paņēmusi viņu abonenta biļeti. Bet vai tas būtu iemesls, lai palaistu rokas?
Lai gan nemaz nesapratu, kas notika. Nebija laiks iedziļināties. Vienkārši instinktīvi prasījās iejaukties.

Pēc tam pārdomājot, svēru – vai vajadzēja? Jo lielmaņi jau varēja arī man mesties virsū.

Tāpēc palieku pie pārliecības, ka pārvietoties ar velosipēdu ir nosacīti drošāk. Vismaz mazāk saskarsmes ar cilvēkiem.
Nevar noliegt, pastāv reāli draudi saķerties ar citu transporta vadītājiem.

Tāpēc nevar viennozīmīgi pateikt, ar kuru drošāk.

Ērtāk gan – noteikti ar velosipēdu. Un ja neizlepj, tad arī – lētāk… Un katrā ziņā – ne lēnāk!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s