Vaļasprieks

uz īsu brīdi par maiznieku…

ķer un grāb… skrien uz vielcienu, skrien uz vilcienu, skrien uz autobusu, skrien uz veikalu, skrien uz autobusu, skrien pie krāsniņas, skrien … jāskrien…

reizēm arī paeju nedaudz ātrāk, arī padarīt var vairāk. ir dienas, kad arī ko izdaru…

vakar iemīcīju ieraugu un noliku rūgšanai. līdz šīsdienas vakar neredzēju, kas sanācis. dvielis tik pat iekritis, pat piezagās bailes no kreisās puses, tad sadūšojos un vēru vaļā… ir sacēlusies mīkla. ne daudz, bet ir – jūtami, ar aci pamanāmi.

iestādu temperatūru un kādu laiku sildu cepeškrāsni. pamazām sāku veidot maizes bundžiņas. sākumā pat domāju, ka būs divos piegājienos jācep. bet, kad atlika trīs ēdamkarotes ieraugam, tad sanāca piecas vienības.

cepās vēl pacēlās un saskārās. varbūt nedaudz par ilgu cepu. pakaļa jau nedaudz melnāka tapusi. apsmērēju ar eļļu no abām pusēm un satinu cepampapīrā un saliku zem dvieļu kaudzītes, lai pamazām atdziest.

pirkstus trīs apdedzināju, nepateica, ka no krāsns ņemot maizei jābūt karstai 😀

bet labi, vismaz jūti kur esi bijis – pie krāsns, nevis pie maizes plaukta veikalā.

ir tikai jāizvēlas, kā tu gribi to iegūt.
ir tik daudz nezināmā, vēl tik daudz jāiemācās. dzīve daudz var iemācīt, vajag tikai darīt 😉

ja viens ēstu, varbūt 5dienām pietiktu. tātad, jācep 2-3 reizes vairāk. tas tāds aprēķins, ja grib ar pašceptu maizi sevi nodrošināt. var sestdienās sacept visai nedēļai.

lētāk? katrā ziņā, ne dārgāk par Lāču maizi un ar labu attieksmi arī labi garšos
patiesāk izjustāk. pamācoši…

Advertisements

Asfaltam laba saķere…

vispār šis vakars bija paredzēts lielajam ilgajam atspirdzinošajam miegam. bet ir kam ko vajag un pašam arī nemiers neliek mieru.

uzvilku skrituļslidas un devos nelielā pastaigā, lai saldāks miedziņš. satiku kādu domubiedru un tā nemanāmi jau nokļuvām pie Lielupes vidusskolas. Jaunajā sporta “manēžā” jaunatne centīgi spēlēja futbolu. Jau atkal pavīd šī vienkārši-ģeniālā atbilde kā īsināt vasaras vakarus. (vairāk…)

22.jūlijs – Skrituļslidas… Jugla – Jūrmala

Kaut kā iedomājos, ka no Juglas var ar skrituļslidām nokļūt centrālajā dzelzceļa stacijā. Auto tiek pieturēts, no bagāžnieka tiek izliktas “manas” skrituļslidas un mana mugursoma. Šoreiz mugursoma nav pārpildīta smagām lietām, tomēr kādi 5 kilogrami tā sver.
Noaunu kedas un uzvelku skrituļslidas.
Pirmkārt, aizripinu līdz Juglas benzīntankam, lai man pateiktu, ka ar skrituļslidām veikalā nākt nedrīkst, jāvelk nost un jāiet ar zeķēm. Bet kamēr pie durvīm nebūs attiecīgas brīdinājuma zīmes, katra reize man būs kā pirmā reize. Ak vai piedodiet, nākošreiz noteikti iešu plikām.
Papildinu savu Bites (BeFree) kredītu par diviem latiem un dodos stacijas virzienā. Tuvākais šķērslis ir tikšana pāri VEF tiltam, pareizāk sakot nobraukšana, jo par bremzēšanu neparedzamos apstākļos vēl ir jāpiedomā.
Tā nu skrituļoju pa veloceliņu. Savādi, bet šobrīd tik daudz velosipēdistu nemaz uz tā nav, lai gan vēl nav astoņi vakarā. Attopos pie Krusta baznīcas ielas krustojuma un rodas ašā ideja turpināt ceļu pa Krusta baznīcas ielu un doties uz Mežaparku. Doma, ka varētu satikt kādu pazīstamu seju. Zvanu arī pāris draugiem, bet nu šoreiz nevienu nevar sadabūt rokā.
Sākumā asfalts ir gluds, gan uz brauktuves, gan uz trotuāra. Protams, līdz Mežaparkam izdodas arī nokļūt kādā strupceļā, kur pat asfalts beidzas, vienā vietā jāšķērso arī tramvaja sliedes ar bruģi. Tās ir tās īpašās vietas, kur var arī “paraut” uz acīm. Lai gan zemējums paredzams uz ceļiem. Bet veiksmīgi noturos un tieku uz nākošā asfalta gabaliņa.
Iebraucu Mežaparka teritorijā, bet tā kā nevienu pazīstamu nesastopu, tad ir plāns te ilgi negrozīties un doties tālāk. Jau esmu izlēmis, ka optimāli būtu tikt līdz Zasulauka stacijai, jo tā šķiet ir iespējami tālākā stacija no Lielupes ar iespējami zemāko vilciena biļetes cenu 0,50Ls.
Pa veloceļiņu dodos prom no Mežaparka, protams, jau atkal jāšķērso tramvaja sliedes, kārtējais lamu vārds un jau esmu uz veloceliņa/trotuāra. Bez starpgadījumiem tieku līdz Brasas stacijai, tālāk arī līdz Hanzas ielai. Tālāk krustojumā, kur 19.trolejbuss kursē, nogriežos pa kreisi. Nāk kāds vīrs ar diviem riktīgi lieliem suņiem. Suņi ieraug, ka ātri kustos un sāk mesties virsū. Vīrs jau cenšas noturēt abus zvērus, bet kaut kā viņi arvien tuvāk nāk. Pēdējā brīdī izmetos uz brauktuves un pēc brīža jau esmu garām šiem šuneļiem.
Šķiet, ka pārkāpju CSN, jo šķērsoju divas nepārtrauktas baltas līnijas, bet tā ātrāk nokļūt ielas otrā pusē, nekā gaidīt, kad saslēgsies pareizie gaismas signāli. Līdz Kronvalda parkam braucu pa brauktuves pirmo joslu, automašīnas praktiski nebrauc, tikai viena, bet tā pati pa otro joslu kustas.
Krustojumā pie sarkanā stāv trolejbuss, drīz jau būšu pie trolejbusa, ieslēdzas zaļais un trolejbuss aizbrauc. Paātrinu savu gaitu, jo varu paspēt pārbraukt krustojumu. Atkal iedomājos, ka esmu auto… atkal esmu uz brauktuves un sekoju atbilstošajiem signāliem. Lai gan teorētiski… vajadzētu pārvietoties pa trotuāru, bet tur gājējiem deg sarkanais.
Pamanu pašvaldības policijas busiņu, bet viņi laikam nespēj aptvert, kas notiek un mani neķer. Ej nu arī noķer! Izbraucu cauri Kronvalda parkam.
Ja VEF tiltu veiksmīgi izslēdzu no sava maršruta, tad Vanšu tiltu nekādi neizslēgt. Augšā jau tieku… bet kā nobraukt, kad jādomā par bremzēšanu neparedzamos apstākļos? Pie nobrauciena piebremzēju un iebrienu zālāja. Riteņi neripo un vienkārši nosoļoju līdz gājēju pārejai.
Tālāk jau kārtējais atspēriens un aiziet uz priekšu.
Daugavgrīvas rekonstrukcijas, protams, man nepalīdz. Esmu izvēlējies pagaidu veloceliņu, bet ar skrituļslidam tur nevar pabraukt. Tad nu pārdesmit metrus vajag atkal soļot. Atkal domās tiek kāds lamu vārds šim segumam. Tāda pati situacija pie Daugavgrīvas ielas šķērsošanas.
Zasulauka stacija jau ir vēsture. Nākošais plāns – tikt līdz Babītes stacijai. Nobraucienā pirms Babītes stacijas no stāvā kalna, atļaujos vienkārši ripot, bet asfaltā tādi izrāvumi (bedrītes), ka noturoties ripošanā prasa zināmu piepūli. IR jau gabaliņš nobraukts, kājas vairs nav tik dzīvīgas, tāpēc šis posms ir pat vietām sāpīgs.
Babītes stacijā uz perona ir kāda persona, kas gaida vilcienu. Paskatos sarakstā – vilciens pēc 15 minūtēm. Neiešu tak gaidīt, braucu tālāk – vēl taču Priedainē var iekāpt vilcienā. Nokļūstu Priedainē, bet tas jau tik tuvu mājām, ka nolemju veikt arī atlikušo daļu ar skrituļslidām.
Pārbrauktuvē sarkanas uguntiņas, vilciens ieripo stacijā. Būtu uzspējis. Tad jau Lielupes tilts, RIMI, pāris mazās ieliņas, dzelzeļa tilts, Vikingu iela. Ir jau pāri desmitiem, krēsla. Braucu salīdzinoši ātri, jo asfalts arī labāks, lai gan vietām arī šim labajam segumam ir caurumi, kurus jau tā sagurušās kājas jūt.

Grūti pateikt, cik īsti nobraukts, bet ir pievarēts maršruts:
Jugla – Krusta-baznīcas iela – Mežaparks – Hanzas iela – Vanšu tilts – Veloceliņš – Priedaine – Buļļciems
Rupji rēķinot 29km +/-

p.s. uz veloceliņa vēl domāju satikšu vai nesatikšu šodienas pludmales mijējus. šķiet Kristaps H. mani sveicina uz veloceliņa, bet citas kompānijas svešas… Elvijs jau aizbraucis 😉