ielas

25.oktobris – piektdiena klāt

Piektdiena klāt! Prieks kur tu rodies (izsens teiciens no skolas laikiem). Ar katru dienu agrāk darbā. Mērķis, atrast pareizo ceļu un izbraukšanas laiku, lai pagūtu uz plānotajiem angļu valodas kursiem, kas sākas plkst.8:00 no rīta! Lasīt vairāk!

Advertisements

Mellenes nelasīju … jeb Jomas ielas svētki

Viss sākās ar ideju.

Minēju, ja laiks būs piemērots un mellenes nelasīšu, tad piebiedrošos…

Tā kā viss notiek tepat Jūrmalā un paredzamas cilvēku masas, tad šoreiz savu uzticamo transporta līdzekli – velosipēdu atstāju mājāsm, bet, lai solis būtu raitāks, uzvelku skrituļslidas.
Protams, pēc iepriekšējā vakara un nakts brauciena vien rīta pusē devos pie miera, kurš bija par īsu, lai laicīgi ierastos uz starta līniju. Tas nozīmē tikai to, ka nākošreiz būs jāpacenšas ierasties laicīgi, lai nepretendētu uz svešu bruņurupucīti;)
Ripinu lēnā garā, nesteidzoties. Pie bruņurupuča ierodos ar manāmu novēlošanos. No bruņurupuča platformas var sazīmēt Jāni un Armandu. Novelku skrituļslidas un dodos pludmalē.
Kamēr noaunu kājas, Jānis jau zudis redzeslokam, bet veiksmīgā kārtā sazīmēju “Veloprieks” velosipēdus, pat aptuveni saprotu, kas ieradies uz šo pasākumu.
Nolieku savas mantiņas – skrituļslidas un somu pie velosipēdiem un eju uz finiša taisni… Skatos finišē Lauma, atplešu rokas platāk, lai saņemtu balvu, bet nekā… paskrien garām:D
Apjautājos vai trasē vēl ir kāds no mūsējiem, un saņēmis apstiprinošu atbildi ilgi nedomāju. Dodos nelielā skrējienā pretīm domubiedriem.
Skrienu viegli, bet liekas, ka jau skrienu labu gabaliņu, kad redzu pretī skrien Inga. Bet Inga aizrāvusies ar domām par gaidāmo balvu – bruņurupuci, ka mani nemaz nepamana. Tad pamanu Zandu, tātad atbalstīšu tālāk skrienošo. Arī Zanda veiksmīgi paskrien garām, bet veikli pieskrienu klāt un skrienam kopā.
Cenšos skriet nedaudz ātrāk, lai paātrinātu tempu un panāktu Ingu, bet saprotu, ka tādā karstumā nav ko kurināt, tāpēc pieskaņojos Zandas tempam, lai gan saglabāju puskāju stiepienu priekšā, lai lielāks stimuls saņemt labāku rezultātu.
Zanda finišē ar atbalstītāju ovācijām, bet jūtos neveikli, ka tik maz esmu skrējis, tāpēc turpinu skrējienu pretējā virzienā, kamēr apnīk un atgriežos finiša vietā.
Sasveicinos ar tiem, kurus pazīstu. Dodos uz kabīni uzvilkt peldkostīmu. Ja jau jūrā iet, tad līdz galam – peldēt. Ja reiz esmu nolēmis, tad peldu neatkarīgi no tā vai salst vai nesalst.
Arī pārējie peldētāji piebiedrojas, katrs tik tālu, cik jūtas komfortabli šajā ūdenī. Glābšanas stacijas tablo rāda, ka gaisa temperatūra ir +25 grādi, ūdens – +17 grādi. It kā vajadzētu būt siltam ūdenim, bet pēc sajūtām nedaudz vēss. Nākot ārā no ūdens pie krasta ūdens liekas kā uzvārīts. Liels pretstasts tam, kas aiz otrā sēkļa.
Seko apbalvošana un katrs pēc nopelniem saņem savu bruņurupuci un noskaidro veiktās distances (6,5km) laiku. Varu tikai uzslavēt skrējējus, jo tādā karstumā patiesi grūti skriet.
Tad atkal pievēršamies ūdens atrakcijām. Protams, tiek izvestas nelietīgas domubiedru dzīšanas “aukstajā” ūdenī. Bet citādi jau grūti iedomāties tādu mierīgu dienu.
Ir līdzi paņemta futbola bumba, saspēlējam piespēles un izpelnamies kādas “barišņas” uzmanību. Viņa gan palūdz mūs bumboties kādu gabaliņu nostāk, bet mums viens pīpis, arī pēc pludmales stabiņa uzraksta, atrodamies aktīvajā zonā, tad nu piedodiet, ja netīra smilšaina bumba pārripo pār vēderu.
“Barišņa” burkšt no vienas vietas, pat īpaši nevajag skubināt.
Nemanot pienācis laiks posties uz koncertu. Pārģērbjamies un dodamies pie Jūrmalas lielā bruņurupuča un tālāk gas Baltic Beach Spa hotel šķērsojam jūras ielu, un iznākam tieši uz automašīnu stāvvietu, kur ierīkota skatuve.
Pašu sākumu jau esam nokavējuši, muzicē Astro’n’out. Ko lai saka, ar Māru man īpašas attiecības, lai gan tikai sarakstē. Un kopš Kukuvasa 50 gadu dzimšanas dziesmas koncerta esmu viņas fans. Grupas aktivitātēm līdzi nesekoju, bet ja vajadzīgi kādas dziesmas akordi ģitārai, tad Māra vienmēr laipni atbild.
Kopš vakardienas Mangaļsalas vakara brauciena esmu redzējis Edgaru. Un kā izrādās, viņš ir tāds atraktīvs un dzīvespriecīgs cilvēks, ka ļoti labi stimulē vēl aktīvāk fanot par Astro’n’out muzicēšanu.
Viņš pirmais izdancina Zandu, tad nu arī man ir āķis lūpā un izdancinu katru brauciena meiteni. Un kopīga dejošana nepaliek bez ievērības, izpelnamies arī Māras atzinumu.
Tad seko neliela atpūta, pirms Otra puse uzstāšanās. Apmeklējam veikalu un iegādājam ko uz kārā zoba. Atgriežamies pie skatuves un turpinām jūsmot par priekšnesumu.
Gribēju nofotogrāfēties ar Māru, bet viņa jau aizbraukusi, tāpēc vien Jānis tiek pie jaunas bildes ar Dzels Vilka grupas diviem dalībniekiem.
Puse jau nokususi no lēkāšanas, bet Edgars (kurinātājs;) ) un Zanda, un vēl kāds? turpina arī Dzelzs Vilks pavadība izrādīt sajūsmu skatuves priekšā:))
Un tad Dzelzs Vilks nodzied dziesmu par lietu… ko arī izbaudām uz savas ādas.
Tālākās gaitas saistās ar braucienu uz kafejnīcu “Kūriņš”, kas Kaugurciemā, tā teikt tikšanās ar Pēteri;) Velobiedri, kam velo pie rokas ātri iemin un jau sēž Kūriņā – rezervē galdiņu, bet pats ar Laumu pavizinos ar Jaunķemeru busiņu.
Kamēr tirgojamies RIMI, tikmēr velobiedri jau iekaro “Kūriņu”. Tad mums sākas ekspedīcija eskimosa ietērots kājam. Ir silti un gandrīz paliekam sausi.
“Kūriņā” tiekam pie pasūtījuma, tiekam pie cita galdiņa. Saņemam arī pasūtītos dzērienus. Man nepatīk dzetr vienam tāpēc situ savu kausu ar rezervēto Pētera kausu:D Protams, arī ar biedriem tiek saskandināts;)
Arī siltie ēdieni atrod ceļu uz mūsu galdiņu, lai gan oficianti piemeklē tāds pats mulsums, jo galdiņš vienā brīdī tiek nomainīts pret citu. Apēdam ko nu kurais.
Pēteris ticis galā ar visiem darbiem un pienākumiem un kavējas tikai 4 minūtes no manis prognozētajām 15 minūtēm, lai tiku no mājām uz kafejnīcu. Labi paēdis, savu otro tomēr ēd, bet beigās maltīte tiek pārvērsta miera maltīte un tie, kas vēlas, var saņemt papildporciju.
Lietus tā kā mitējies un dodamies soļiem uz Slokas staciju. Tomēr velo stumt nav tik ērti, tāpēc biedri ripina, ik pa brīdim apstājoties un pagaidot kājām gājējus.
Man tā slāpst un kaltē, ka tikai Jānis ar ledus tēju ir spējīgs remdēt manu sāpi. Ledus tēja tik garšīga un veldzējoša, kā nekad.
Iesēdinām vilcienā tos, kas ar vilcienu draudzējas un kuriem pieticis ripināt.
Tad vēl neliela pastaiga līdz Nometņu ielai un Inga, Elvijs un Rihards dodas ceļā uz Rīgu ar velosipēdiem.
Mans tā grib dzert, man tā slāpst, ka eitu ka pie Pētera un stiprinām dūšu. Lai kā gribētos gulēt, tomēr ir jāprotās un dodos uz māju pusi. Pēteris veikli tiek galā ar kasieri un apgāda mani ar vilciena biļeti.
Pēdējais vilciens uz Rīgu, Lielupe mana. Vilcienā iekāpj viņa ar velo, kuru novieto tā, lai neviens nepaietu garām. Neizturu un pārvietoju velosipēdu daudz piemērotākā pozīcijā. Nopelnu vēl vienu paldies.
Lūdzu;)
Lielupe mana, ardievu viņa, man skrituļslidas kājās ir jāvalkā. Autobusa pieturā uzvlekos un tāpat lēnā garā ripinu uz māju pusi. Slapjš slidens, negribu izslīdēt.
Ripinu un pamanu, ka ielas apgaismojums nav ieslēgts, vēl iedomājos, ka ieslēgs, bet tā arī pa tumsu tieku līdz mājām. Netālu no mājām redzu nolauztu koku, kas jau sazāģēts un aprautus vadus. Bet veiksmīgi, mājās ir elektrība un varu dalīties iespaidiem.
Protams, visus sīkumus izstāstīt – neizstāstīt. Ne viss vēsturei ir jāzina.
Paldies visiem brauciena dalībniekiem, diena tik bagāta notikumiem un iespaidiem un dažādiem mērījumiem, ka grūti iedomāties vēl labākus Jomas ielas svētkus (iepriekš gan nav apmeklēti).
Lai arī pēc tam ieziepēts ar saules deguma smaržām esmu tik sarkans, ka vai jānosarkst:D
Lai labi ripo un līdz citai reizei;)

p.s. Elvijs, Lauma norāda uz speciālo reportāžu.